Attiecības ar tēvu

“Es labi atceros dienu, kad tēvs aizgāja no ģimenes. Es, 20 – gadīga jauniete, atvēru vecāku skapja durvis, ieraudzīju tukšos plauktus un pasaule sabruka. Likās, ka man cauri izdurās metāla stieple: “Kā tā, viņš pat neatvadījās?!”
Vienkārši sēdēju uz grīdas pie skapja un bērnišķīgi raudāju. Šķita, ka esmu pamests kucēns, kuru solījās sargāt un mīlēt, bet pēc tam pēkšņi pameta. Bija auksti, tukši un aizvainojoši…” – dalās atmiņās Olga.

“Es tēvu mīlēju un lepojos ar viņu. Viņš bija galvenais vīrietis manā dzīvē, aizsardzība, ar kuru vienmēr varēju rēķināties.
Reiz es stipri saslimu un ilgi negāju uz skolu, izlaidu veselu ceturksni. Skolotāji atteicās mani mācīt – pārāk daudz bija izlaists. Taču tētis mani sagatavoja pāris naktīs un es labi uzrakstīju kontroldarbus, veiksmīgi pabeidzu semestri.”

“Viņš izvilka mani no nepatikšanām un aizstāvēja. Vienreiz pat dzinās pakaļ manam pāri darītājam dažus kvartālus, lai viņu sodītu.

Tēvs mīlēja mammu un vienmēr dāvināja ziedus. Vienmēr teica, kā mūs mīl un kā cenšas, lai mums nekā netrūktu. Man likās, ka tā būs vienmēr. Šķita, ka citādi nemaz nevar būt. Taču viņu attiecībās kaut kas salūza. Un mēs ar mammu palikām vienas…

Bija tikai viena vēlēšanās – visu atgriezt atpakaļ. Es sapratu, ka vecākus samierināt neizdosies. Toties cerēju atgriezt tās attiecības, kuras man bija ar tēti. Viņš teica, ka uz visiem laikiem būs mans tēvs, bet visus šos gadus mēs gandrīz nesazinājāmies.”

“Es kļuvu par psiholoģi un sapratu, ka tēva, kuru es tā dievināju un centos atgriezt, vairs nav. Viņš ir sveiks un vesels, bet tas vairs nav tas cilvēks, kuru es pazinu. Viņam ir cita sieviete, dēls, jauna ģimene.

Man jau pie 40 un es esmu viņa meita. Bet mani aizsargāt var tikai cits vīrietis - mans vīrs. Vai es pati. Jau vairs nav tik sāpīgi, skumji un aizvainojoši. Piedošana tik tiešām deva atbrīvošanu un es vairs nevēlos atgriezties iepriekšējā dzīvē. Tā ir pagājusi.

Tagad man ir citas, harmoniskākas attiecības ar mammu, vīru, draugiem. Sirdī ir palicis siltums pret to mīļo tēlu un gribas vairāk zināt par tēvu, viņa dzīvi, interesēm, domām. Bet viņš ir pārāk tālu.”

“Kāds pateiks, ka laimīgas beigas nesanāca, mēs nemetāmies viens otram ap kaklu un nesākām dzīvot kā viena liela ģimene kā filmās. Jā, man tā nesanāca. Taču es sapratu, kā tēvam piedot.

Kā psihologs es saprotu, ka zaudējumus nevar pārdzīvot tāpat vien. Tos vajag izraudāt, izciest un pat pārstāt mīlēt. Un nav svarīgi, cik tev gadu, jo iekšā sēž tāds pats bērns, kuram nodarīja pāri, pameta, atņēma ģimeni. Un viņš vēlas, lai blakus atrastos kāds, kurš ir stiprs, kuram var pasūdzēties un pajautāt: “ Kāpēc tā viss notika?”

Attiecības starp bērniem un vecākiem ne vienmēr izveidojas vienkāršas. Bet, ja emocionālā saikne ir spēcīga, tad to vienā mirklī saraut nav tik vienkārši. Un, jo stiprāk bērns piesaistīts mammai un tētim, jo smagāk viņš pārdzīvo šķiršanos.

Lai kā vecāki to negribētu, bet bērns nevar palikt malā no ģimenes sabrukšanas, viņš kļūs par šī procesa dalībnieku pret savu gribu. Viss, kas viņam nepieciešams – tā ir stabilitāte attiecībās ar tuvajiem cilvēkiem un pārliecība par to, ka tētis un mamma nepazudīs no viņa dzīves.