Bērna sociālā audzināšana

Pareiza bērnu sociāli tikumiskā audzināšana ir sarežģīts process. Un, lai bērns nejustos kā vajāts zvērs, kurš nespēj attaisnot apkārtējo augstās cerības, viņa vecākiem no savas valodas jāizslēdz bīstamas frāzes. Šie izteikumi tik populāri, ka tos var dzirdēt katrā sarunā. Bērna galvā tās kultivē muļķīgākos kompleksus.

1. “Kauties nedrīkst. Tu taču esi meitene!”

Kauties bērnam nedrīkst ne tikai tāpēc, ka viņš ir sieviešu dzimuma. Kautiņš – tas ir slikti gan zēniem, gan meitenēm. Nevajag izdomāt muļķīgus iemeslus (“tu taču esi meitene”, “tu taču esi stiprāks”, “tu taču esi vecāks”), jo tas izkropļo viņa pasaules uzskatus. Labāk paskaidro, kādos gadījumos un kādā veidā bērns var un viņam jāaizstāv sevi.

2. “Dara pāri, jo tu viņam patīc”

Sanāk, ka meitenei, kurai, teiksim, skolā klasesbiedrs regulāri nodara pāri (pļaukā, rausta aiz matiem vai pat sit), pazemojumi ir jāpieņem ar sajūsmu? Tāda vardarbības propaganda bērna galvā izveidos maldīgus uzskatus par normālām attiecībām. Vai tad vārmācību var uzskatīt par uzmanības izrādīšanas pazīmi?

3. “Rūpīgāk, tu taču esi meitene”

No šīs frāzes daudzkārtējas atkārtošanas meitenes galvā attīstīsies doma, ka rūpība – tā ir obligāta rakstura iezīme tikai meitenēm, tas nozīmē, ka zēniem jābūt nekārtīgiem. Taču rūpība nav ierakstīta ģenētiskajā kodā un mazajam cilvēciņam nedrīkst visu laiku pārmest to, ka viņam, piemēram, ir slikts rokraksts.

4. “Zēnam ir jāapgādā ģimene, bet meitenei – veiksmīgi iziet pie vīra”

Pasaule ātri mainās mūsu acu priekšā un tas, kas bija vienīgais pareizais pirms 100 vai 200 gadiem, tagad par tādu neuzskata. Kā puišiem, tā meitenēm ir daudz vairāk iespēju sevis realizēšanai un nav obligāti realizēties caur ģimenes izveidošanu. Agrīnā vecumā bērnam vispār ir kaitīgi domāt par precēšanos un dzimtas turpinājumu.

5. “Meitenes kļuvušas labākas, bet puiši izauguši”

Akcentēta uzmanība tam, ka meitenēm jābūt graciozām un skaistām, bet puišiem drosmīgiem un stipriem, veido domāšanu, kur nav vietas visiem pārējiem: neizskatīgām meitenēm, kā arī puišiem ar mīkstu raksturu vai sliktu veselību. Tas viņu galvās izraisa kompleksu rašanos.

Skolās turpina eksistēt iedalījums pēc dzimuma, kur zēni mācās izgatavot vienkāršākās ierīces, skrūvēt skrūves un iedzīt naglas, bet meitenes šūt un gatavot ēst. Piedevām pašu skolnieku intereses netiek ņemtas vērā. Vai tad prasme pagatavot sev brokastis, piešūt pogu vai rīkoties ar āmuru kādam būs par lieku?

Iespējams, bērnam būtu jādod vairāk izvēles brīvības tajā, kāds viņš vēlas kļūt un kādu dzīvi nodzīvot nevis vadīties pēc kaitīgiem dzimumu stereotipiem? Vārdu sakot, Itālijā bērna sociālā audzināšana ģimenē pamatojas uz diviem galvenajiem principiem – toleranci un vienlīdzību. Varbūt, daļu no viņu pieredzes būtu vērts pārņemt arī mums pašiem? Palīdzi bērnam kļūt par patiesi neatkarīgu personību!