Tātad, mēs visi zinām ķermeņa valodas pamatus: slēgta poza - nevēlēšanās sarunāties, atvērta - labvēlīgi noskaņots pret sarunas biedru, pieskārieni pie sejas - meli un tml. Bet vai tie ir tik neapgāžami un vai mums ir taisnība, ja uztaisām partnerim scēnu par to, ka viņš sarunas laikā ar simpātisku darbinieci ir pagriezis plaukstas uz viņas pusi?

”Kad es strādāju CIP, tad bieži izmantoju melu detektoru. Tā kā es biju izlūkošanas analītiķis Nacionālajā terorisma apkarošanas centrā, mana darba rezultāti tika izmantoti izlūkošanas ziņojumos, kurus ”kara ar terorismu” laikā tika iesniegti izpildu birojam, tostarp personīgi prezidentam. Un tagad es mācu klientiem, kā atpazīt krāpšanu ikdienas dzīvē - gan darbā, gan mājās, jo īpaši - attiecībās ar mīļajiem. ”

Tas ir citāts no Dena Krama (Dan Cram) grāmatas ”Visi veidi, kā atkost meli”.

”K-L-K” likums

Pastāv vienkāršs veids pārbaudīt, vai jums ir pareizi secinājumi par sarunas biedra pozu un mīmiku: ”K-L-K” likums. Jums jāņem vērā saņemtās informācijas konteksts, līdzsvars un kompleksums. Ļaujiet mums izskatīt katru posteni sīkāk.

KONTEKSTS

Jebkura kontaktēšanās notiek noteiktā vidē, tādēļ ir svarīgi ņemt vērā šīs vides ietekmi uz sarunas biedra uzvedību.

Piemēram, seminārā viens no dalībniekiem sēž, pagriezis ceļus uz mūsu pusi. No grāmatām jūs zināt, ka tā tiek demonstrēta interese, iespējams, pat seksuāla. Bet, pirms mainīt savu uzvedību ņemot vērā šo pieņēmumu, atcerieties, vai viņam bija izvēle, kur apsēsties? Iespējams, ieejot zālē pēdējais, viņš apsēdās vienīgā brīvā vietā? Un pat tad, ja viņš tur vienmēr sēžas, iemesls varat būt ne jūs, bet, teiksim, sienas pulkstenis, uz kuru viņš var ik pa laikam paskatīties no šīs pozīcijas, nepievēršot citu uzmanību.

LĪDZSVARS

Signāli, kurus cilvēks vienlaicīgi sūta, tiem ir jābūt saskaņā vienam ar otru.

Runājot par signāliem, mēs ņemam vērā visu: mīmiku, žestus, pozu, vārdus, runas tempu, pauzes un tml. Kad cilvēks ir patiess, visi šie signāli, kā likums, stāsta par vienu un to pašu. Tomēr, ja jūsu viesis slavē ēdienu un piekrīt papildus devai, bet tajā pašā laikā nolaiž galvu (pakļāvība) un sakrusto rokas pirkstus (noslēgšanās, negatīva attieksme pret kaut ko), ir vērts atstāt viņu mierā: iespējams, viņš vienkārši baidās jūs apvainot.

KOMPLEKSUMS

Žests, ko apskata atsevišķi no citiem signāliem, tas pats, kas vārds, kurš izrauts no konteksta. Informācija tiek novērtēta kompleksā.

Izriet no līdzsvara principa: signāli, kuri nāk no cilvēka, ir jāizskata kompleksi, tikai tā mums ir iespēja saprast to patieso nozīmi.

Piemēram, nepatikas žests pats par sevi maz ko izsaka, ir jāpapēta līdzi nākošie signāli, lai saprastu, uz ko ir vērsta negatīvā emocija. Tāpat ar citām zīmēm: tas, ka simpātiska darbiniece iekož lūpā, vēl nenozīmē, ka viņa jūs mēģina savaldzināt (ieskatieties, iespējams viņas mīmika izrāda kairinājumu, un pēc desmit minūtēm viņa izvelk no somiņas lūpu balzāmu).

NESTEIDZIETIES AR SECINĀJUMIEM

Kā jūs, noteikti, jau sapratāt, neverbālo signālu lasīšana - process, kurš necieš steigu. Jā, kāds neliels žests var ilgt tikai sekundes daļu, un ir svarīgi to noķert, bet pats analīzes process par visu, kas ir ”saķerts” prasīs no jums pacietību.

Viena no neverbālo signālu analīzes metodēm, saucas - tā saucamo guļošo punktu novērošana. Tā jēga ir tajā, lai sākumā radīt cilvēkam komfortablu zonu sarunai un pavērot, kādi viņa ķermeņa punkti paliek mierīgi un nekustīgi: roka uz roktura, kājas ērti izstieptas vai saliktas krusteniski - tas varbūt jebkas. Galvenais, ka visas sarunas laikā šīs vietas ”guļ”.

Tagad uzdodiet interesantu jautājumu un novērojiet. Pamodušies punkti liecina par paaugstinātu diskomforta līmeni, cilvēks jūt draudus sev un jau vairs nevar atrasties relaksējošā pozā, viņš savācas, gatavojas atsist uzbrukumu. Šāda reakcija ir visraksturīgākā situācijai, kurā jūsu oponents kā minimums kaut ko nepasaka līdz galam.

BONUSĀ: PAR MĪMIKAS UNIVERSĀLUMU

Ārsts Deivids Matsumoto (David Matsumoto) savos neverbālo signālu pētījumos (konkrēti mīmiskās reakcijās) uzdeva jautājumu, vai mūsu mīmika ir mūsu emocionālās programmas rezultāts vai tas ir kultūras vides, kurā ir izaudzis cilvēks, produkts. Lai noskaidrotu šo jautājumu, Matsumoto sāka novērot kopš dzimšanas aklus cilvēkus, kuriem nebija iespēja iemācīties ”pareizi” reaģēt uz apkārtējiem cilvēkiem.

Eksperiments parādīja ļoti interesantus rezultātus: ievērojama emocionāla pārdzīvojuma laikā, akli cilvēki visbiežāk rādīja tās pašas mīmikas kā redzoši cilvēki. Tas pierāda, ka analizējot sarunas biedra neverbālus signālus, mēs varam droši paļauties uz to, ko mums pasaka viņa mīmika - tik sens un ieprogrammēs instruments, ka to kontrolēt ir ļoti sarežģīti prasa daudz enerģiju.

Vai jums izdodas lasīt ķermeņa valodu savam sarunas biedram vai jūs paļaujaties uz vārdiem un cilvēcisku godīgumu? Varbūt, jums ir interesants stāsts, saistīts ar neverbālu komunikāciju? Dalieties ar savām domām komentāros.