- Labi, - teica vecītis, - varu derēt, ka jūs esat ļoti aizņemti darbā. Vakar, šodien, rīt. Un kaut vai jums maksā daudz. Bet par šo naudu viņi pērk jūsu dzīvi. Padomājiet, jūs nepavadāt šo laiku ar saviem mīļajiem un tuvajiem. Nekad neticēšu, ka jums visu šo laiku ir nepieciešams strādāt, lai savestu galus kopā.

Jūs strādājat, lai apmierinātu savas vēlmes. Bet ziniet, ka tas ir apburtais loks - jo vairāk naudas, jo vairāk gribas un tāpēc jūs strādājat vēl vairāk, lai saņemtu vēl vairāk. Vienā brīdī ir jāpajautā sev: `Vai tiešām man ir nepieciešama tā vai cita lieta, piemēram jauna mašīna?` Un tā dēļ jūs esat gatavi izlaist kārtējo meitas dejošanas pasākumu vai dēla sporta sacensības?

Ļaujiet man pastāstīt kaut ko, kas reāli man palīdzēs saglabāt un atcerēties par to, kas ir galvenais manā dzīvē. Un viņš sāka stāstīt par savu ”tūkstošs bumbiņu” teoriju.

- Skatieties, vienā jaukā dienā es apsēdos un saskaitīju. Vidēji, cilvēks dzīvo 75 gadus. Es zinu, citi dzīvo mazāk, citi vairāk. Bet apmēram 75 gadus. Tagad es 75 reizinu ar 52 (svētdienu skaits gadā) sanāk 3900 - tik svētdienu jums ir visas dzīves laikā. Kad es aizdomājos par to, man bija piecdesmit pieci.

Tas nozīmēja, ka esmu jau nodzīvojis apmēram 2900 svētdienu. Un man ir palikušas tikai 100. Tāpēc es devos uz rotaļlietu veikalu un nopirku 1000 nelielas plastmasas bumbiņas. Es visas iebēru vienā caurspīdīgā burkā. Pēc katras svētdienas es tās ņēmu ārā un metu izmetu vienu bumbiņu. Es pamanīju, ka tad kad es to darīju, tad bumbiņu daudzums sāka samazināties, es sāku pievērst lielāku uzmanību īstajām dzīves vērtībām.

Nav spēcīgāka līdzekļa, kā skatīties, kā samazinās te atvēlēto dienu skaits! Tagad izlasiet pēdējo domu, ar kuru es vēlējos padalīties šajā rakstā, pirms dodos samīļot sievu. Šodien es izvilku no burkas pēdējo bumbiņu.

Tāpēc, katra nākamā diena man ir kā dāvana. Es pieņemu to ar pateicību un dāvāju tuvajiem un mīļajiem siltumu un prieku. Ziniet, es uzskatu, ka tas ir vienīgais veids kā nodzīvot dzīvi. Es ne par ko nenožēloju. Bija patīkami ar jums parunāt, bet man ir jāskrien pie ģimenes.

Es aizdomājos. Tiešām, bija par ko padomāt. Es plānoju uz neilgu laiku doties uz darbu - vajadzēja pabeigt projektu. Bet vēlāk plānoju satikties ar darba kolēģiem un doties uz klubu.

Tā vietā, es uzkāpu uz otro stāvu un pamodināju savu sievu ar maigu skūpstu.

- Celies mīļā. Dosimies ar bērniem piknikā.

- Mīļais, kas ir noticis?

- Nekas īpašs, es vienkārši sapratu, cik sen mēs neesam pavadījuši kopā brīvdienas. Ieiesim arī rotaļlietu veikalā. Man vajag nopirkt plastmasas bumbiņas...`