Kā iemācīties būt pašam un nejust par to kaunu

Advertisement
Advertisement

Kopš pašas bērnības mums stāsta, kā mums jāuzvedas un kas mums jāizjūt tajā vai citā situācijā.

 

Kad tev dāvā dāvanu, tev ir jāpriecājas, bet, kad kāds iet projām – jāskumst. Bērnībā šī shēma darbojas nevainojami, bet, kad izaudz lielāks, saproti, ka cilvēciskās jūtas ir daudz sarežģītākas un nav iedalāmas tikai melnās un baltās.

Raksta turpinājums - lapa #1
Ja tu kādreiz esi izjutis, ka tavas jūtas ir nepareizas un nav piemērotas konkrētai situācijai, tad tev ir jāizlasa šis raksts. Mēs šodien stāstām par to, kā pieņemt sevi un nekaunēties par savām jūtām.
Kā saprast savas jūtas

Мan šķiet, ka katrs vismaz reizi izjutis ne tās jūtas, kas paredzētas izjust tajā vai citā situācijā. Lai saprastu par ko ir runa, es izstāstīšu pāris gadījumus.

Mana viena tuva draudzene izšķīrās ar vīru. Viņa ilgi nevēlējās satikties ar draugiem, mēs domājām, ka viņa skumst un vēlas pabūt viena. Mēs zinājām, ka viņa sevi pilnībā veltīja šai ģimenei un bija vīram uzticīga, bet viņš vienkārši aizgāja. Pēc kāda laika es nolēmu viņu apciemot un, gadījumā ja kas, viņu izglābt.
Tikai viņu nevajadzēja glābt. Viņa atzinās, ka nejūtās satriekta un sirdī viņai nav skumjas kā tas pienākas sievai, kuru pametis vīrs. Viss, ko viņa izjuta pēc vīra aiziešanas, bija milzīgs atvieglojums. Viņa nevēlējās ne ar vienu satikties, jo viņu sāktu žēlot un mierināt, bet tas viņai nebija vajadzīgs.

Viņa pat domāja, ka jūk prātā, jo viņas jūtas neiederējās normālā shēmā. Kad viņa par to pastāstīja savai mammai, tā ieteica aiziet pie ārsta, tāpēc ka viņa izjūt kaut ko ne tā. Tā taču nevar, viņai ir jābēdājas.
Manas paziņas tēvs ilgi slimoja. Viņam noteica nelabvēlīgu diagnozi, pēdējos mēnešus viņš bija piekalts pie gultas. Viņu kopa meita. Pēc tēva aiziešanas atklātā sarunā viņa man un vēl pāris draudzenēm atzinās, ka izjūt vienīgi atvieglojumu.

Viņa tēvu ļoti mīlēja un visu šo laiku par viņu rūpējās. Tad viņu nesapratām, jo pēc visiem likumiem viņai vajadzēja būt nospiestai un skumjai.

Protams, viņa juta zaudējuma sāpes, bet bija priecīga, ka mīļotā cilvēka ciešanas beigušās. Visi tikai ar pirkstu pie deniņiem pagrozīja, jo šīs jūtas ir pavisam nepareizas.
Un pats iemīļotākais piemērs – mana mamma. Reiz viņa mums atzinās, ka vislaimīgākais laiks viņas dzīvē sākās tad, kad mēs ar brāli aizbraucām no mājām. Tādā gadījumā pieņemts justies pamestai un skumt, bet viņas dzīve iemirdzējās jaunās krāsās, viņa bija laimīga. Saprotams, viņa par to nevienam nesaka, jo tas ir tik nepareizi. Neviens nesapratīs.
Visas dzīves laikā mēs savācam veselu kolekciju šo nepareizo jūtu, bīstamies tajās atzīties un jūtamies izbrāķēti. Tikai patiesība ir tāda, ka šīs jūtas – tie esam īstie mēs. Nevajag izlikties, ka tu sēro vai priecājies, kad tas nav tā. Ļauj sev just, kaut arī tas neietilpst stereotipa rāmjos.

Patika redzētais? Iesaki draugiem

Saistītie raksti

Spied patīk un uzzini jaunumus ātrāk par citiem

Advertisement

Jaunākie komentāri

1 2 18:54 22.04Santaa
Ko tad pardod alkaholu lidmasinas,vai tad tas ir vajadzigs??Ir un bys vnmer kkadi individi kas radis problemas.Naw alkahols naw problemu
0 0 21:56 21.04Liliy
šis ir sūds.Hihihihihihi
0 0 21:37 18.04цум
цмици
Advertisement

Pierakstīties iknedēļas jaunumiem

Tavs e-pasts
Pārpublicēšana tikai ar rakstisku atļauju | Rakstīt portālam | Kontakti | Reklāma | Noteikumi | Par sīkdatnēm | © torno.lv 2012 - 2019