Daudzi mazuļi ar asarām acīs negrib iet pirmajā klasē, bet vecāko skolēnu satraukums – nebūt nav jaunums. Tomēr nemiera pārņemtajiem vecākiem nevajag vilties pirms laika – mainīt tādu attieksmi pret skolu ir pilnīgi reāli un pa spēkam katram. Mēs izstāstīsim, ko darīt, ja bērns kategoriski atsakās apmeklēt nodarbības, bet tikai doma par skolu vien izraisa asaras un histēriju. Noskaidrosim to kopā!

Bērns negrib uz skolu

Uztraukums, neiroze, fobija – nosaukumi dažādi, bet tos apvieno viena problēma: bērns nevēlas iet uz skolu. Piedevām, pārejošs uztraukums, piemēram, pirms kontroldarba – tas ir normāli, bet pastāvīgs uztraukums – laiks celt trauksmi. Katru rītu pirms nodarbībām bērns jūtās nospiests un meklē visus iespējamos iemeslus izlaist nodarbības, vai tās ir sāpes vēderā, vai temperatūra?

Tāda mazuļa vecākiem vajag noskaidrot uztraukuma avotu, jo bieži vien “bastotāja” simptomi nav simulēšana un īstenībā tie rodas stipras emocionālas pārslodzes dēļ.

Uztraukums bieži sāk veidoties vēl pirms tam, kad pirmklasnieks pirmo reizi pārkāps skolas slieksni. Mūsdienu skolnieku vecāki Zinību dienai sāk gatavoties krietnu laiku pirms septembra, pārvēršot sagatavošanos skolai par īstu ažiotāžu, haosu un stresu kā sev, tā arī bērnam.

Skolas intervijas, analīzes, izziņas, mugursomas, burtnīcas, pildspalvas, krekli un lentes… bet pēc tam, kad skola rokas stiepiena attālumā, pirmklasnieks izgludinātā kreklā sāk viebties un niķoties tikai pieminot vien tuvojošos Zinību dienu. Kā tad tā? Tētis un mamma tik ilgi gatavojās, pielika tik daudz pūļu, bet niķīgais bērns negrib iet uz skolu?

Gribot negribot mazais aizgāja uz skolu, bet tur – jauni, neērti apstākļi, nejauki vienaudži un nesaprotošs skolotājs. Ko gan darīt? Tādos gadījumos vecākiem aktīvi jānodarbojas ar bērna socializāciju pirmajās dienās skolā, īpaši, ja mazuli ilgi norobežoja no grūtībām un apkārtējās pasaules realitātes.

Piemēram, laiku pa laikam prasi mazajam izpildīt vienkāršus lūgumus, kuros viņam jāparāda sava patstāvība: aiziet pēc maizes uz tuvāko veikalu, aizbraukt ar vecmāmiņu uz tirgu vai pagatavot omleti no 2 olām. Parasti jaunāka vecuma skolniekiem adaptēšanās periods ilgst no mēneša līdz pusgadam, bet uztraukuma līmenis ar laiku normalizējas.

Atsevišķs gadījums – skolas uztraukums vecāko klašu bērniem. Apstākļu izraisītas skolā vai rakstura īpatnību dēļ šīs situācijas pusaudzim kļūst par pārdzīvojumu iemeslu.

1. Pusaudzis guvis uztraukumu no mammas, kura bezgalīgi atgādina, cik svarīgas augstas atzīmes, ideāli uzrakstīti kontroldarbi un iestāšanās eksāmeni universitātē. Tāds bērns visbiežāk baidās no tā, ka mājās viņu sodīs par sliktām atzīmēm, kas savukārt rada augstu stresa līmeni.

2. Ļoti bieži pusaudži sastopas ar neizpratni no skolotāju puses, īpaši vecā rūdījuma, tiek pakļauti pārmetumiem un prasībām katru dienu.

3. Gadās, ka par uztraukuma iemeslu kļūst bailes publiski uzstāties, piemēram, atbildēt pie tāfeles un sekojošas ķiķināšanas no vienaudžu puses.

4. Bieži vien bērni, kuri pārdzīvo par atzīmēm, cieš no teicamnieka sindroma. Tādi bērni cenšās vienmēr un visā būt labākie, nepārtraukti konkurē ar vienaudžiem un rezultātā pārslogo paši sevi ar uzdevumiem. Bet tad līdz nervu sabrukumam nav tālu.

Daudzi skolnieki spēj paši tikt galā ar problēmu, adaptēties stresa situācijai un atrast no tās izeju. Citiem vajadzīga palīdzība un daudzu vecāku galvenā kļūda tādā situācijā – uzskatīt, ka “tas pāries”.

Kā palīdzēt bērnam?

1. Pirmais, ko vajag izdarīt atbildīgam vecākam – pieņemt bērna uztraukumu, jo uz to viņam ir visas tiesības. Dzīvi interesējies par satrauktā mazuļa dzīvi, domām un jūtām, viņa vērtējumu, attiecībām ar skolotājiem. Uzzini, kuras stundas bērnam patīk vislabāk un kāpēc, kādas emocijas viņam rodas par dažādām atzīmēm un vai viņam šķiet, ka viņš ir pelnījis tieši tādas atzīmes.

2. Ja tavs bērns ies pirmajā klasē, pacenties iepriekš viņu iepazīstināt ar nākamo skolotāju un klasesbiedriem. Izveido pozitīvu attieksmi pret skolu un pašu mācīšanās procesu vēl pirms tam, kad mazais pirmo reizi pārkāps skolas slieksni.
Starp citu, vari parādīt dažas fotogrāfijas no saviem skolas laikiem vai pastāstīt kādus aizraujošus atgadījumus – īsāk sakot, pastāsti bērnam pēc iespējas vairāk par skolas laika pozitīvo pusi, bet neaizmirsti sagatavot arī netaisnīgumam.

3. Saprotami bērnam paskaidro, ka tas nav nekas slikts, ja viņš kaut ko nezin. Lai mazais nebaidās atzīt savas kļūdas un nekaunās, ka nepaspēj izpildīt kādu uzdevumu. Mūsdienu skolnieki ir šausmīgi pārslogoti, bet adaptēšanās pirmajos skolas mēnešos notiek daudz grūtāk par mūsējo.

4. Iemāci savam acuraugam izdarīt secinājumus par maz patīkamām situācijām, vai tā būtu slikta atzīme vai strīds ar klasesbiedriem. Tāda pieredze bērnam iemācīs izvairīties no nepatikšanām pašam un bez nepatīkamām sekām.

5. Esi savam bērnam paraugs. Patiesi dalies ar uztraukumu un pārdzīvojumiem, stāsti par savām neveiksmēm un viediem tās pārvarēt. Taču galvenais – esi laimīgs un līdzsvarots. Mierīgiem vecākiem arī bērni ir mierīgi.

Jāsaprot, ka atsevišķās situācijās, kad vecāki paši nespēj tikt galā ar problēmu, nāksies vērsties pēc palīdzības pie bērnu psihologa. Bet svarīgākais padoms, dārgie vecāki – ļaut saviem bērniem pieļaut tieši tik daudz kļūdu, cik tas viņiem ir nepieciešams izdarīt, lai varētu kaut ko iemācīties. Un lai viņu ceļš iet caur nezināšanu, mēģinājumiem un neveiksmēm, jūsu spēkos ir to atvieglot ar savu ticību, mīlestību, pacietību un atbalstu.

Obligāti padalies ar rakstu ar draugiem, kuru bērni izjūt īpašu satraukumu pirms skolas un kuriem ir pataloģiska nepatika mācīties.