Man nekādi neizdevās iemācīties alfabētu, bet mani klasesbiedri to lasīja tā, it kā viņiem to kāds teiktu priekšā. Visiem bērniem manā klasē bija ideāls rokraksts... es brīnījos, kā viņiem izdodas novilkt taisnas līnijas vai rakstīt burtus. Jā, es biju nesekmīgs! Mani atskaitīja no četrām skolām (pilsētās tās bija astoņas). Kā rezultātā, mani pieņēma garīgi atpalikušo bērnu skolā. Vairākums manu klasesbiedru bija ar Dauna sindromu, bet citi cieta no smagām garīgām un fiziskām saslimšanām. Manā izlaidumā bija 1200 skolnieku sekmju sarakstā, es biju astotajā vietā no beigām.

Kad es mācījos vidusskolā vienlaicīgi piestrādāju sava tēva fabrikā, kas ražoja apģērbu. Mans darbs bija aizpogāt kleitas pēc to gludināšanas. Vienreiz es mēģināju izrādīt iniciatīvu un pieņēmu pasūtījumu no klienta. Par to uzzinot, mana tante Klaudija ( viņa nebija ļoti labs cilvēks) sakliedza uz to strādnieku, kas ļāva man pamēģināt kaut ko citu: “Neļauj viņam to darīt. Tu taču zini, ka viņš pat lasīt nemāk! “ Es izgāju no fabrikas iesēdos tēva mašīnā un aiztaisīju visas durvis. Es raudāju vairākas stundas. Bieži man liet asaras nenācās, bet šis gadījums mani gandrīz salauza. Es atgriezos mājās un uzzināju, ka tēvs mani atbrīvoja no darba. Viņš vienkārši nezināja, ko ar mani darīt. Pēc šī gadījuma man vajadzēja meklēt citu darbu.

Mans kaimiņš Tims iekārtoja mani vietējā veikaliņā es tirgojos ar gāzēto ūdeni, saldējumu un šokolādi. Vienreiz es izlēju uz grīdas piena pudeli un varēju atvadīties no šī darba! No benzīntanka mani padzina tāpēc, ka es nevarēju normālā rokrakstā aizpildīt klientu veidlapas.

Es mēģināju veikt atzīmes uz trotuāra, bet izlēju krāsu uz mūsu saimnieka dārgās automašīnas. Palika viena cerība: man vajadzēja izdomāt tādu darbu kurā es strādātu tikai priekš sevis un būtu pats sev priekšnieks. 1970. gadā Santa Barbara Kalifornijā es atvēru mazu veikaliņu kur atradās kopēšanas aparāts. Veikaliņu es nosaucu par ”Kin’kos”.. tā bija mana skolas iesauka ļoti vijīgu matu dēļ. Apkalpošanas laikā es ievēroju, ka klientiem bieži vien ir nepieciešams nopirkt pildspalvu zīmuli vai dzēšgumiju.

Tas pamudināja mani tajā pašā veikaliņā atvērt stendu ar kancelejas precēm un jūs zināt.. tas nostrādāja! Mans bizness sāka pakāpeniski attīstīties. Esmu Pols Olorfala, kā cilvēks kurš cieš no disleksijas es nevarēju pat iedomāties, ka varu kaut ko sasniegt šajā dzīvē 2000-o gadu sākumā. Manai firmai visā valstī bija jau 1200 biroju. Mūsu ienākumi sasniedza 2 miljardus dolāru gadā, vairāk kā simts manu partneru kļuva par miljonāriem.

Piezīme: 2004 gadā Pasaulē pazīstama firma FedEx paziņoja par Kin’kos iegādi par 2.4 miljardiem dolāriem. Jauno korporāciju nosauca par FedEx Kin’kos. 2008.gada 2. jūlijā tika paziņots, ka sakarā ar pakalpojumu servisa paplašināšanos korporācija maina savu nosaukumu FedEX office.