1. Savu identitātes lomu bērns sāk apzināties no viena gada vecuma.

Šeit, šajā posmā, zēnam vajadzīgs kāds vīrietis, kura raksturu un izturēšanos viņš kopēs. Neapstrīdami, ka tas būtu viņa tēvs, bet, ja jau tā ir noticis, tad ir vērts aizpildīt bērna saziņu ar citām vīriešu lomām - vectēvu, tēvoci un tamlīdzīgi.
Bet, kad bērns pieaug, no 6 -7 gadu vecuma, tad motivē to uz kaut kādām vīriešu sporta nodarbībām, kā ideālo variantu es uzskatu – cīņu.

2. Vai bērnam bijis tēvs kosmonauts vai atslēdznieks rūpnīcā, tas nav svarīgi, bērnam vajadzīgs tēva tēls, kura veidošana daudzējādā ziņā ir atkarīga no mātes.

Dabiski, ka mātei nav jānolād tēvs, jānonivelē bērna apziņā un jāveido monstra tēls (lai gan viņš nekad nav bijis slikts viņas skatījumā). Jo nākamajam dēlam būs bail savstarpēji kontaktēties ar citiem vīriešiem.

3. Ļoti svarīgs ir arī noskaņojums, ko rada māte audzināšanas procesā.

Viņai bieži jālasa grāmatas par drosmīgajiem bruņiniekiem, drosmīgajiem varoņiem, kuros attēlots veselīgs pozitīvs vīrieša tēls. Lai zēns redzētu vīrieša figūras svarīgumu.

4. Daudzas neirotiskas mātes, audzinot bērnu, sāk pārspīlēti rūpēties un mēģina visu diennakti “kladzināt” ap bērnu.
Neapzināti cenšoties kompensēt vīriešu uzmanību. Es uzskatu, ka zēnam ir jāmāk arī iesist naglas, jāsakārto dzīvoklis, un nav jāstāv viņam blakus, cenšoties kontrolēt katru viņa rīcību, – mācieties uzticēties dēlam.


5. Turklāt tādas māmiņas bieži vien pārvērš sevi par upuri, lai veltītu dēlam savu dzīvi, bet pēc tam bērnam sāk pārmest savu bezjēdzīgo upurēšanos, izraisot viņam atkarību, bezpalīdzību, nepilnvērtības sajūtu, un ieaudzināt vainas apziņu.

6. Kad zēns dzīvo viens kopā ar māti, viņam jāmācās rūpēties par māti kā par maigu, mīļu sievieti, nevis par Deinerisu Vētrā dzimušo.

Taču arī šeit nav vērts pārcensties, lai mācītu to par simbolisko vecāku, uzņemties atbildību par vājo, neaizsargāto māti.

7. Ja sievietes dzīvē ienāk vīrietis, tad viņai jābūt gatavai, ka no dēla puses būs greizsirdība pret svešu vīrieti.
Tas nav nekas briesmīgs, tikai jāpaskaidro un jāstāsta, ka jums kā pieaugušam ir tiesības uz savu dzīvi.

Un, piebilstot, ka viena no biežākajām kļūdām, ko sievietes dara pašas audzinot zēnus, ir tas, ka viņas sāk bieži krist galējībā: būt kopā ar viņu, tēlot “aukstu”lēdiju, un audzināt kā spartieti, vai nu sāk kompensēt bērnam vīrieša audzināšanas trūkumu, un otrādi, ucinoties un atdodot viņam sevi bez atliekas.