Es asi izjutu nepieciešamību uzrakstīt par to pēc tā, ko ieraudzīju šodien veikalā. Savlaicīgi atvainojos par raksta toni, bet savādāk nevaru - mani pārpilda izmisums un dusmas. Lūdzu, izlasiet rakstu līdz galam - es zinu , tas ir apjomīgs, bet par to ir jāpasaka un ar to ir jādalās.

Šodien, kad es ar dēlu stāvēju veikala rindā, es pirms mums ieraudzīju tēvu ar aptuveni sešu gadu vecu puiku. Mazulis ļoti nedroši lūdza tēvu, vai varēs nopirkt saldējumu ceļā uz mājām. Tēvs no augšas paskatījās no viņa un uzkliedza, lai dēls viņu netraucē, bet lai nostājas pie sienas un paklusē. Puisītis uzreiz saguma un piespiedās pie sienas.

Mūsu rinda mazliet pavirzījās uz priekšu, tāpēc puisītis vēlreiz pienāca pie tēva, klusi dungojot kaut kādu dziesmiņu.
Likās, ka viņš jau ir aizmirsis par tiem dusmu uzplūdiem, kas pirms pāris minūtēm gāzās pār viņa galvu. Bet tēvs pagriezās uz izlamāja puiku par troksni. Puika pabēga nost un atkal piespiedās pie sienas.

Es pat samulsu. Kā šis cilvēks neredzēja to, ko es redzēju? Kā viņš nevarēja saskatīt šo brīnišķīgo radījumu savā ēnā? Kāpēc neaizdomājoties ne minūti, izsit” visu laimi no paša bērna? Kāpēc viņš nevērtē to īso laiku, kad viņš var būt viss savam dēlam?

Mēs palikām pie kases trijatā, un puisēns vēlreiz pagāja nost no sienas un pienāca pie tēva. Tēvs strauji izgāja no rindas, saķēra viņu ar rokām aiz pleciem un saspieda tā, ka bērns saviebās no sāpēm: “ja es vēl izdzirdēšu kaut vienu skaņu un tu paiesi nost no sienas- mājās dabūsi!”Puika atkal pielipa pie sienas un vairs nekustējās. Neizdeva ne skaņas. Viņa skaistā bērna sejiņa pēkšņi apmācās un pārstāja izrādīt emocijas. Viņš bija salauzts. Tēvs ar viņu negribēja ņemties, un salauzt bērnu, tas ir visvienkāršākais “audzināšanas” paņēmiens.

Bet pēc tam mēs brīnāmies, kāpēc bērni izaug “salauzti”.

Būšu ass. Daudzi cilvēki redz, kā es kontaktējos ar dēlu un slavina mani par to, ka es mīlu savu dēlu vairāk, nekā citi tēvi savus bērnus.Velns parāvis! To es nesaprotu, un laikam, nekad nesapratīšu. Mīlēt dēlu, audzināt dēlu, spēlēties ar dēlu – tie ir uzdevumi, ar kuriem var galā tikt ne tikai super - tēvi. Tas ir pa spēkam jebkuram tēvam. Vienmēr. Bez izņēmumiem. Manī nav nekā īpaša. Es- tēvs, kurš mīl savu bērnu un izdarīs visu , lai viņš dzīvotu labklājībā, drošībā un būtu vesels. Es drīzāk saņemšu ar lāpstu pa seju vai ar āmuru pa pirkstu, nekā pazemošu un “nolikšu vietā” savu dēlu.

Es neesmu ideāls tēvs, bet, velns parāvis, esmu pietiekami labs, lai savam dēlam liktu saprast, ka jebkurās dzīves grūtībās viņš var justies droši. Kāpēc? Tāpēc, ka apzinos, kādu ietekmi rada tēvs uz bērna dzīvi un viņa pārliecības līmeni sevī. Es saprotu, ka viss, ko es daru vai jebkad pateikšu savam dēlam, būs uzņemts sevī- par labu vai par sliktu sev. Nesaprotu es tikai vienu- kāpēc to nesaprot citi tēvi?!

Tēvi! Vai jūsu sejas ir laimīgas, kad redzat savu bērnu no rītiem vai atgriežoties no darba? Jūs saprotat, ka jūsu bērnu morālās vērtības tiek būvētas tikai uz to, ko viņi redz jūsu sejās?

Vai jūs saprotat, ka bērns sevi uzskata par tādu, kā jūs viņu nosaucāt? Cik bieži jūs sakāt bērniem: “Tā ir vismuļķīgākā lieta, ko varēja izdomāt”, “Tā ir vismuļķīgākā rīcība, ko var izdarīt”. Jūs ticat tam, ka jūsu bērns ir idiots? Tāpēc, ka viņš jau noticēja. Apsveicu! Padomājiet par to.

Tēvi! Vai tiešām jūs domājat, ka kāds noticēs, ka jūs nevarat atstāt datoru uz 20 minūtēm, lai paspēlētos ar bērnu? Vai tiešām jūs neapzināties, ka bērnu uzticības līmenis vecākiem būs atkarīgs no tā, vai ar viņiem spēlējas un lielā mērā viņi ir ieinteresēti spēles gaitā? Vai jūs apzināties kaitējumu, ko nodarāt saviem bērniem, ar viņiem nespēlējoties katru dienu?

Jūs domājat, ka kāds uzpirksies uz šo muļķīgo un lēto atrunu par to, ka dusmas dažreiz un pat daudzreiz ir nepieciešamas audzināšanas procesā? Jūs saprotat, ka dusmas praktiski vienmēr- cilvēku emocijas, kuri vēlas kontrolēt citus, bet nav spējīgi kontrolēt paši sevi? Jūs zināt, ka pastāv lieliskas grāmatas un kursi, kas spēj jūs iemācīt kaut kam lietderīgākam?

Un pats galvenais- vai jūs ievērojat, cik ātri bērns salūzt vai paliek nepaklausīgs, kad ģimenē valda dusmas?
Jūs tik ļoti vienaldzīgi un pārstājāt just bērna dvēseli, ka jūs pat nejūtaties nomākts, kad viņi nodreb vai saraujas jūsu klātbūtnē? Vai patiesi tas ir vienīgais, ko jūs no viņiem vēlaties? Lai viņi bez ierunām jums pakļaujas un baidās no jums?

Tēvi! Vai jūs neapzināties pieskāriena spēku?

Jūs nesaprotat, kāda saikne rodas, kad jūs glāstāt bērnu pa muguru vai vēderu, pirms miega? Pamostieties, tēvi! Šīs neatkārtojamās dārgās dvēseles uzticētas jūsu rūpēm un visu jūt. Viss, ko jūs viņiem pateiksiet vai nepateiksiet, atspoguļosies viņu spējās, veiksmē un laimē tālākajā dzīvē.

Vai tiešām jūs nesaprotat, ka bērni izdarīs kļūdas, daudz kļūdu? Vai jūs neapzināties kaitējumu, katru reizi bakstot savu bērnu ar degunu viņa nodarījumos vai neveiksmē? Vai jūs stādāties priekšā, cik viegli ir pazemot bērnu? Aptuveni tāpat, kā pateikt “Ko tu izdarīji. Muļķi!?”vai “Idiots, cik reizes tev vajag atkārtot...”

Atļaujiet pajautāt: jums ir nācies skatīties aizpampušajās no asarām vecāku acīs, kuru bērns nule kā miris?

Man ir nācies.

Vai jūs kādreiz raudājāt bērna bērēs?

Es raudāju.

Jūs kādreiz esat pieskārušies koka kastei, kuras iekšpusē bija bērns?

Bērns, kura smieklus jūs vairs nesadzirdēsiet?

Es pieskāros.

Un lūdzu dievu, lai nevienam to nenāktos darīt.

Tēvi! Pienācis laiks pateikt bērniem, ka jūs viņus mīlat.

Un sakiet to pastāvīgi. Ir pienācis laiks priecāties par viņu 20000 jautājumiem dienā un viņu nespēju darīt visu tik ātri, kā mums to gribētos. Viņu sejas izteiksmēm un nepareizi pateiktiem vārdiem. Laiks priecāties par saviem bērniem...
Pienācis laiks pajautāt sev: “Ko es varu izdarīt, lai būtu labs tēvs?”

Sakārtojiet prioritātes. Un kļūstiet par tādu.

Vislabākais laiks, lai ar savu piemēru parādītu dēliem, kā ir jāizturas pret sievieti, bet meitai parādīt, kādu izturēšanos viņai būtu jāgaida no vīrieša. Ir laiks parādīt cēlsirdību, līdzcietību un līdzjūtību. Pienācis laiks, lai ar savu piemēru, nevis vārdiem, parādīt bērniem, kas ir veselīgs dzīves veids, dzimuma lomas, pareizas sociālās normas.

Ir laiks saprast, ka uzspiestie zīmogi “kā puikas”meitenēm vai “ko tu kā meitene”puikām tas nav normāli. Bērniem ir savi uzskati un vēlēšanās un nav viņiem jāuzspiež stereotipi.

Tēvi! Runājiet maigāk ar savām meitām. Ko jūs vēlaties no sava bērna? Lai viņam skolā nebūtu draugu, ne cieņas pašam pret sevi? Vai arī, lai viņu ievēl par klases prezidentu un, lai sajūt, ka viņš ir pelnījis kaut ko vairāk?

Un vai tad mēs neredzam, kādu iespaidu radām bērnos, kad sakām, kad ticam vienam, bet daram citu? Kad mēs tik maz palīdzam bērniem apzināties ar savu izvēli, atklāti dalīties ar saviem uzskatiem un dzīvot saskaņā ar saviem principiem? Ne mums norādīt bērniem, ko domāt. Bet mēs varam viņiem palīdzēt domāt pareizi. Un ja mēs to izdarīsim, mēs varam vairs neuztraukties par to, ko viņi sev izvēlēsies un cik droši to aizstāvēs? Cilvēks ir uzticīgs savai pārliecībai visu mūžu, bet cita uzskatiem- tikai līdz brīdim, kamēr neapdedzināsies.

Vai mēs nesaprotam, ka tas ir mūsu varā- dod bērniem to saprast? Vai mēs neapzināmies, ka varam dot mūsu bērniem instrumentus sociālai izdzīvošanai?

Velns parāvis, tēvi! Katram bērnam ir iedzimtas tiesības palūgt saldējumu un nebūt par to pazemotiem. Katram bērnam ir iedzimtas tiesības palūgt saldējumu un pēc tam nespiesties kaktā, tāpēc, ka cilvēks kam jābūt viņa varonim, patiesībā ir sīks cilvēciņš. Katram bērnam ir iedzimtas tiesības būt laimīgam, smieties, spēlēties. Kāpēc jūs viņam to neļaujat?

Katram bērnam uz planētas ir tiesības uz tēvu, kas sākumā domā, bet pēc tam runā, tēvu, kurš saprot, cik liela vara viņam ir dota – formēt cita cilvēka dzīvi, tēvu, kurš mīl savu bērnu mīl vairāk nekā savu mantu, tēvu, kurš mīl savu bērnu vairāk nekā savu laiku. Katrs bērns ir pelnījis tēvu – supervaroni.

Iespējams, patiesība ir tāda, ka ne visi tēvi ir pelnījuši savus bērnus.

Iespējams, ka vairāki tēvi nemaz nav tēvi.

Piedodiet par skarbiem izteicieniem. Iespējams, ka daļa no manis izjūt sevi kā bailīgu cilvēku, tāpēc ka es neko nepateicu tam cilvēkam no rindas veikalā. Lai tā ir mana grēku nožēla. Iespējams, daļa no manis jūt, ka, ja kaut vai viens tēvs izlasīs šo tekstu un nolems kļūt labāks, ja kaut vai viena bērna dzīve kļūs mazliet vieglāka, jo mani vārdi skāra viņa tēvu, tad katra sekunde, kuru es iztērēju rakstot šo stāstu nebija veltīga.