Tagad katram mājās ir vanna vai duša, bet kādus simts gadus atpakaļ tas tika uzskatīts par greznību. Vēl jo vairāk, līdz 19.g.s eiropieši centās iztikt bez mazgāšanās, raksturīgi, ka atteikšanās no regulāras mazgāšanos notika Jaunajos laikos, un to veicināja protestantisma nostiprināšanās, kas uzskatīja pirtis par apkaunojošu parādību. Ja viduslaikos pirtis vai mazgāšanās iestādes ar vannām bija katrā pilsētā, tad aptuveni no 1500 gada tās pamazām izzuda. Paradoksāli, ka atteikšanos no mazgāšanās veicināja mēra epidēmija. Lieta tāda, ka vietā kur ir daudz cilvēku bija vieglāk inficēties ar slimību. To drēbes kuri mazgājās lika blakus, un blusas, kas iznēsāja mēri, viegli varēja nokļūt pie veseliem cilvēkiem. Tas arī kalpoja māņticīgām bailēm, ka mazgāšanās ir kaitīga veselībai.

Roterdamas Erasms 1526. gadā rakstījis sekojošo :” 25 gadus atpakaļ nekas nebija tik populārs kā sabiedriskās pirtis. Šodien viņu vairs nav – Mēris iemācīja mums iztikt bez tām.”

Pat karaliskās ģimenes pārstāvji ar lepnumu runāja par to, ka praktiski nekad nav mazgājušies vannā. Tā karaliene Izabella ar lepnumu paziņoja, ka mazgājās divreiz savā dzīvē: Piedzimstot un pirms kāzām! 17 g.s lietot vannu tika uzskatīts par ārstniecisku procedūru un to darīja pēc ārstu norīkojuma Ludviķi 14 tā nobiedēja mazgāšanās, kuru viņam lika izdarīt ārsts, ka viņš nozvērējās līdz dzīves beigām to vairs nedarīt.

Līdz pat 18.g.s. nepieciešamības gadījumā eiropieši mazgāja tikai rokas un skaloja mutes dobumu. Pat seju centās nemazgāt, jo tika uzskatīts, ka tas var izraisīt iekaisumu un var zaudēt redzi. Dabiski, ka ilgstošu atturēšanos no ūdens procedūrām pavadīja nepatīkama smaka. Mazgāšanās vietā šo problēmu mēģināja atrisināt ar smaržu, aromātisku zāļu uzlējumu un aromatizējošo spilventiņu palīdzību, kurus slēpa zem drēbēm.

Starp citu zīdu naktskreklu parādīšanās ir saistīta ar bailēm mazgāties. Tieši ar šī apģērba elementu palīdzību bagātie cilvēki cīnījās ar blaktīm un blusām. Kukaiņi nevarēja ar ķepiņām pieķerties pie slidenā auduma, tāpēc zīds tika uzskatīts par higiēnisku. Savu artavu briesmīgai antisanitārajai deva arī mode.

Grandiozās frizūras,  lai arī bija efektīgas, bet ārkārtīgi darbietilpīgas un dārgas. Dabiski, ka sievietes tādu krāšņumu mēģināja saglabāt pēc iespējas ilgāk un frizūras kļuva par īstu utu perēkli. Par laimi, 19 g.s. ārsti ņēma virsroku un uzsāka mazgāšanās propagandu.

Parastos cilvēkus bija grūti pārliecināt par to, ka mazgāšanās patiesi ir veselīga. Īpaši grūti pie higiēnas bija pieradināt sievietes, kuras uzskatīja, ka dzimumorgānu apmazgāšana var padarīt tās neauglīgas. Starp citu, ar sieviešu higiēnas līdzekļiem arī bija problēmas.

Tagad tamponus un paketes var nopirkt katrā veikalā, bet agrāk sievietēm vajadzēja patstāvīgi izgatavot kaut ko līdzīgu no vates vai auduma. Pat ierastais tualetes papīrs parādījās lietošanā salīdzinoši nesen. Tikai 1857. gadā uzņēmējs no Vācijas pirmo reizi izlaida lapas, kas bija domātas šim nolūkam, bet papīra ruļļi parādījās tikai 1890. gadā.

Jā, būt par skaistuli Jauno laiku periodā nebija viegli.