Šādas vienprātības iemesls ir īpaša bērnu audzināšanas tradīcija, saknes kurai ir tālā senatnē.

Daudzus gadsimtus atpakaļ japāņu mātes savienoja darbu ar bērnu audzināšanu. Nebija bērnudārzu vai arī mājās sēdošo vecmāmiņu, ar kurām varētu atstāt bērnu, kamēr nebeigsies darba diena. Tāpēc, mazulis vienmēr bija tur, kur atradās māte. Pat ja sieviete devās uz lauka, viņa tina bērnu pie sevis ar auduma palīdzību. Pie tam, viņa pastāvīgi kontaktējās ar mazuli, stāstīja, ko viņa dara, un kāpēc. Nav brīnums, ka bērns ātrāk iemācījās runāt, nekā staigāt.

Ko dod šāda pieeja?

Mazulis jūtas iesaistīts visos dzīves procesos (darbs, atpūta, pastaigas), viņam ir vieglāk attīstīties un iepazīt pasauli.
Nav brīnums, ka arī tagad japānietes dod priekšroku audzināt bērnus šādās tradīcijās. Lai kur neietu mamma, lai ar ko nenodarbotos, mazulis vienmēr ir kopā ar viņu - uz rokām, uz muguras vai lēnām iet, ieķēries mammai rokā.

Parasti japāņu mammas sēž mājās, līdz bērnam paliek 3 gadi. Lai gan valstī ir bērnu silītes, nodot tajos bērnus tiek uzskatīts par sliktu toni. Tāpat, kā lūgt ar bērnu pasēdēt vecvecākus. Pēc tam, kad mazulis ir sasniedzis trīs gadus, viņu sūta uz bērnu dārzu.

Gan dārziņā, gan mājās bērnu māca pievērst uzmanību jūtām – ne tikai savām, bet arī citu cilvēku, dzīvnieku un pat nedzīvu priekšmetu jūtām. Piemēram, ja mazulis iesit ar rotaļu mašīnu pa grīdu un mašīna salūzt, mamma neatņems mašīnu, bet paziņos, ka viņš ir nodarījis mašīnai sāpes.

Nevajag uzskatīt, ka bērna audzināšana ir tikai mātes pienākums. Ar mazuļiem labprāt nodarbojas arī to tēvi.

Japāņu audzināšanas noteikumi

Kā jau bija minēts, Japānā bērni saņem daudz vecāku uzmanības – apskāvienus, sarunas, kopējas pastaigas u.t. Pie tam, mammas un tēvi nekad:

- Nepaaugstina balsi,
- Nelasa morāli,
- Nepiemēro miesas sodus.

Japāņi māca bērnus:

- Laipni uzvesties,
- Būt uzmanīgam pret citiem,
- Nevienam netraucēt ar savu uzvedību.


Ko dara japāņi, ja bērns slikti uzvedas?

Likumsakarīgi, ka vecākus interesē, kā lai piespiež bērnu izbeigt darīt nerātnības? Japāņi nekliedz, nesoda, kā tad viņi motivē mazuli uzvesties pareizi?

Atbilde ir vienkārša - visu savu neapmierinātību vecāki izrāda ar balss intonāciju un skatienu.

Japāņu bērni nekļūdīgi atšķir, kad vecāki ir uztraukušies sakarā ar viņu uzvedību, viņi izjūt vainu un nožēlu, un mēģina laboties.

Kā redzat, Japānā bērni peldas mīlestībā un vecāku rūpēs par viņiem, un no dzimšanas apgūst dzīves sabiedrībā principus. Protams, šī audzināšanas sistēma ir neierasta citu valstu iedzīvotājiem. Bet daudzu simtu gadu pieredze parāda, ka tā ir neticami efektīva un palīdz izaudzināt likumpaklausīgus, audzinātus un patīkamus komunikācijā pilsoņus.