Tavs džemperis, kuru tu man iedevi, atradās neskarts skapī, bet es nekad nedomāju viņu izmest. Tava iemīļotā grāmata krāj putekļus plauktā. Mūsu foto pie ledusskapja jau sāk dzeltēt, kā arī mēs, gadiem ejot. Vieta, kura kādreiz bija mūsu, nu jau ir redzējusi daudzus citus cilvēkus. Bet es vienmēr prasīju, lai viņi nesēžas tur, kur tu apsēdies, kad atnāci pirmo reizi. Man vēl ir produkti, kuri man par tevi atgādina, jo tu biji tas, kurš lika man tos pirmo reizi pagaršot.

Vēl ir alus, kuru es, savās fantāzijās, kopā ar tevi dzeru, jo tas bija tavs iemīļotais alus.

Tavu vārdu vairs sarunās nepiemin. Cilvēki ir pārstājuši jautāt par tevi. Visi, izņemot mani.

Katrā dzimšanas dienā es domāju rakstīt vai zvanīt tev, bet baidījos to, ka uzzināšu. Es baidījos uzzināt, ka tu pavisam pēc manis neskumi.

Mēs nebijām sociālajos tīklos, bet mēs vēl joprojām esam manā atmiņā. Kad mani pārņem šīs domas, es jūtu tukšumu.

Jo aiziedams, tu paņēmi sev līdzi daļu manis.

Tu nezināji, ka katru svētdienu, es lūdzu Dievu, lai tu atgrieztos.

”Kad kāds ir tava sirdī, viņš nekur pavisam neaiziet. Viņš var atgriezties pat pašā nepiemērotā brīdī”.

Ir pagājuši 5 gadi. Pieci gadi, bet es vēl joprojām skatos savā atspulgā un redzu tevi. Redzu tās savas puses, kuras tu pateicoties savai mīlestībai izmainīji, ko man iemācīji, ko tu man nozīmēji. Tevis dēļ es kļuvu cita. Un ja tu no manis visu noņemtu, tu ieraudzītu gabaliņu sevis.

Mana dzīve turpinājās.

Bet tad notika šis. Tavs vārds paradījās mana telefona displejā, kā es vienmēr esmu vēlējusies. Tā bija sajūsma, bailes un neticība.

Tu atgriezies. Īsa saruna pārvērtās plānos. Es veselas trīs stundas grozījos spoguļa priekšā, pirms tikšanās ar tevi. Miljons jautājumu manā galvā, bet nez kādēļ atbildes man nebija svarīgas. Vienīgais, kas bija svarīgi - tu esi atgriezies. Mēs esam atgriezušies.

Nav svarīgi, ko teica citi. Pats galvenais, ka tu biji te.

Kad es tevi ieraudzīju, es atkal sajutu, ka daļa manis ir atgriezusies. Tagad mana sirds bija viens vesels.

Jo tieši tu man iemācīji, ka īsta mīlestība ar laiku nepāriet. Tā ir pietiekami spēcīga, lai pārvarētu laiku, apstākļus un šķiršanos. Tu devi man to, kam ticēt. Un es nepadevos. Es nepārstāju ticēt, ka tu atradīsi savu ceļu atpakaļ pie manis. Es skatos uz tevi pašlaik, un cilvēki runā, ka es esmu laimīga. Un tā ir patiesība: es esmu pati laimīgākā, kad tu esi man blakus.

Aizkustinoši? Dalies!