Dzīves izbaudīšana

”Man bija nedaudz virs četrdesmit, kad es uzzināju, ka uz pierasto jautājumu: `Ar ko jūs tagad nodarbojaties?` – var atbildēt: `Izbaudu dzīvi`. Pirmoreiz šo izteicienu es dzirdēju šeit, Izraēlā.

Pilsētas kafejnīca. Pusdienlaiks. Pie pēdējā galdiņa sēž pavecs pāris. Viņš un viņa. Ne jau vīrs un sieva, nē. Drīzāk, veci paziņas vai draugi. Viņi nepiespiesti tērzē, nedaudz flirtē, dzer kafiju. Te atskan telefona zvans. Kāds otrā galā prasa viņam: `Ko tu dari?` Bet viņš atbild:

`Izbaudu dzīvi. Nerisinu problēmas, nepelnu naudu, nemeklēju atbildes uz jautājumiem, neuzstādu mērķus un nesasniedzu tos, netievēju galu galā, nē! Vienkārši izbaudu dzīvi.` Šī vārdu spēle mani burtiski apbūra un es sapratu, ka arī vēlos iemācīties šo `baudīšanu`.

Pirmo mācību man pasniedza zooveikala īpašnieks, kad agri no rīta ieskrēju pie viņa pēc barības sunim. Viņš jau bija atvēris savu bodīti, bet vēl nebija paspējis pamosties, tādēļ nesteidzoties izvietoja savas preces. Es, ar gadiem izstrādājušiem paradumiem, sāku skaidrot, ka man vajag ātri un steidzami.

Uz to bodītes saimnieks izņēma no būra mazu trusīti un ielika viņu man rokās. Tajā momentā es sapratu, kāds ir tas, šis `izbaudu dzīvi`! Priekš manis laiks apstājās. Pūkaino silto kamolīti gribējās glaudīt stundām. Un skatīties, skatīties kā apburtai uz pārdevēja nesteidzīgo darbu.

Pēc tam bija daudzas citas mācības, no kurām katra nesa man laimi. Piemēram, šodien es noteikti zinu, kur gatavo visgaršīgāko kafiju Telavivā. Tā ir visgaršīgākā ne jau garšas pēc, nē. Vienkārši šajā vietā pulcējas tik spilgta publika ar tik lieliskiem suņiem! Vērot šo pasauli, nesteidzoties malkojot kafiju – tas priekš manis ir `izbaudīt dzīvi’.

Vai arī. Es nekad nezināju, ka barot zirgu – tas ir kaifs. Dvēselisks. Es kopš bērnības baidījos tiem tuvoties. Taču Izraēlā zirgu stallī brīnišķīgu zirgu īpašniece ar smaidu piedāvāja mēģināt pārvarēt bailes, pasniedzot zirgam ābolu.
Un, lūk, plaši atverot muti ar lieliskiem zobiem, viņš vai viņa izstiepa purnu pie manas drebošās rokas un ļoti maigi, nedaudz mitrām lūpām un siltu, mīkstu mēli no plaukstas nolaizīja ābolu. Šajā vietā man beidzās vārdi.

Bet pašu galveno `izbaudīt dzīvi` mācību es apguvu pirms diviem gadiem uz ceļa. Tas notika tajā pašā mirklī, kad es piesedzu meitu ar savu ķermeni. Mēs ar viņu braucām mājās ar mašīnu, kad izdzirdējām sirēnas gaudošanu. Tas notika 2014. gada vasarā, kad notika operācija `Nesagraujamā skala` un mēs nokļuvām zem raķešu apšaudes uguns.

Sekojot instrukcijām, es noslāpēju mašīnu, izņēmu bērnu no autosēdeklīša, noliku meitu uz ceļa un piesedzu ar sevi. Es līdz šim atceros notriektās raķetes sprādziena vilni, kurš pārvēlās manam ķermenim un meitas čukstus: `Mamm, tu mani tūlīt nospiedīsi`. Tik stipri es viņu piespiedu.

Pēc šī atgadījuma pasaule ap mani iemirdzējās pavisam citās krāsās. Un es beidzot pa īstam sapratu, ko nozīmē `izbaudīt dzīvi`… Izbaudīt dzīvi šeit un tagad!”

Katru dienu mēs paejam garām savai dzīvei, atceroties pagātni vai nepagurstot veidojot nākotni. Diemžēl, katru dienu mēs aizmirstam par tagadni. Tādos brīžos mēs nejūtamies laimīgi, bet dzīve kļūst vienmuļa un blāva. Pamēģini izbaudīt katru mirkli, ieklausies sevī un iemācies koncentrēties mirklim. Esi laimīgs!