Attiecības ar vecākiem

Viņš “nav tāds”. Reiz tu to saproti un jūti, ka nekādu cerību nav. Tādos gadījumos saka: “Ir bērni, kuri atnāk dot, bet ir tādi, kuri atnāk ņemt.” Vilšanās uzplūdā gribās kliegt: “Ja tevis nebūtu, viss varētu būt citādi, labāk! Mums būtu bijusi ideāla ģimene, ja ne viņš…” Bērns kā vampīrs izsūc iekšējos spēkus un neko nedod pretī.

Kā rīkoties tādā situācijā? Atlaist, lai aug kā nezāle ceļa malā? Vai turpināt ieguldīt naudu, laiku, mīlestību, nervus, spēkus, veselību un upurēt daudz ko, ļoti daudz un būt pārliecinātam, ka to nenovērtēs, drīzāk, pretēji. Gaidīt, kad viņš izdarīs savu izvēli?

“Mēs dāvājām viņam dzīvību! Viņam ir jābūt pateicīgam par to.” Katrs vēlās savam bērnam kļūt par tikpat svarīgu cilvēku, kā bērns ir priekš viņa. Taču daži vecāki ir pārliecināti, ka viņu bērni atsakās novērtēt dāvāto dzīvību.

Ģimenes attiecību psiholoģija paskaidro, ka bērnu un vecāku attiecības nav balstītas uz pierasto savstarpējo apmaiņu. Bērns nemāk, nekad nevarēs un nav viņa pienākums kompensēt lielāko dāvanu – savu dzīvību. Rodas strupceļa situācija, kurā vieni pieprasa, bet otri neattaisno cerības.

Pieaugušie gaida paklausību, labu attieksmi, cieņu un atzīšanu, bet līdzsvars nesanāk! Viss tāpēc, ka bērni saistīti ar vecākiem ar asins grupu nevis garīgi.

“Varbūt, es viņam dodu pārāk maz?” Vainas sajūta pārliecina, ka bērns nesaņem kaut ko svarīgu. Ievērojami vienkāršāk iedot materiālus labumus un gaidīt atdevi. Taču bērnam ir vajadzīgs tavs laiks, uzmanība, emocijas, pateicība, mīlestība, cieņa, gatavība palīdzēt un padalīties ar nepieciešamo resursu.

Izlutināts bērns rada apburtu loku – pieprasa viņš, bet vecāki cenšās izdabāt un ieraudzīt acīs kripatiņu pateicības.

“Esi tāds pats kā es!”Es nevaru tevi pieņemt citādu”. Šo frāzi nesaka skaļi, bet tā tiek uzsvērta ar neatbalstīšanas zīmēm un nevēlēšanos nostāties bērna pusē sarežģītā situācijā, kaut viņam nav taisnība simtiem reižu.

Var rasties konflikta situācija: vecāki nedod, tāpēc ka “nav pelnījis”, bet bērni neņem, jo apmaiņā viņiem nāksies atdot savu pakļaušanos, piekrišanu un ziedot personīgās intereses. “Man no jums neko nevajag!” Vai piekrist ņemt naudā un dāvanās.

Sarežģītas kļūst pusaudžu attiecības ar vecākiem, jo daudz kas ir jau palaists garām. Bērni pieaug, bet vīlušies vecāki izrādās malā. Viņi attālinās viens no otra un katrs paliek vienatnē ar savu aizvainojumu.

Kamēr nav par vēlu, ir laiks noņemt rozā brilles. Ar bērniem dzīve vienmēr būs cieta, fonā būs satraukumi, vilšanās, nogurums, niknums un bailes no vientulības. Taču dzīves aksioma ir tāda, ka katrs bērns – svētība. Viņu vajag mīlēt, izrādīt patiesas emocijas un jūtas, tas ir pirmais, ko viņš iemācīsies atdot.

Bērni atnāk tāpēc, lai dzīvotu. Tavs bērns ir ieradies šajā pasaulē ar vienu mērķi: lai tu mīlētu sevi un viņu – nevis veiksmīgu un kārtīgi pieķemmētu, bet īstu, dažādu, stipru un vāju, veselu un slimu… Un nav svarīgi, cik viņam gadu – 3 vai 33.

Dzīvē mēdz būt dažādas situācijas un dažādas ģimenes. Jaunības problēmas attiecībās ar vecākiem – tā ir tikai aisberga virsotne. Lai būtu laimīgs, katru no mums gaida milzīgs darbs, pirmām kārtām ar sevi.

Kā tu domā, kas ir vainīgs pie tā, ka bērni izaug nepateicīgi? Kā var visu izmainīt? Neaizmirsti uzrakstīt komentāru, mums ir ļoti svarīgs tavs viedoklis.

Obligāti parādi šo rakstu draugiem sociālos tīklos, droši vien vairākumam no viņiem aug bērni.