Tik tikko uzspējis uz vilcienu, somas jau tika ieliktas vilcienā, gandrīz atsitu degunu uz platformas, bet tomēr paspēju.

Kamēr gāju pa gaiteni, lūdzos, lai kāds manā kabīnītē aizņem apakšējo gultu. Man nepatīk braukt apakšā un vienmēr cenšos tikt augšā. Uz lūgšanām tika atbildēts: apakšējā vietā apmetās mazs zēns, apmēram 10 gadus vecs, apaļš un labi aprūpēts.

Uz apakšējā plaukta pretējā pusē sēdēja meitene, apmēram 20 gadus veca, vecā džemperī un biksēs. Viņa lasīja grāmatas un nepievērsa uzmanību tam, kas notiek apkārt.

Uz mana plaukta, tepat blakus sēdēja mamma ar savu bērnu, šķiroja somas. Es sagaidīju kamēr viņa uz mani paskatīsies un teicu: "Lūdzu, man nav žēl, bet pieklājības pēc varējāt pajautāt atļauju."

Atbildē uz to, sieviete vienkārši nošņaukājās un novērsās. Pēc tam iemeta somu blakus meitenei, sāka to pārmeklēt un ar ultimāta tonī teica: "Meitenīt, es te apmetīšos kopā ar bērnu, tu taču neiebilsti?". Varēja redzēt, ka viņas mērs bija pilns.

Dāma jau bija gatava pāriet uz zemāko apakšējo plauktu, kad meitene viņai atbildēja ieturētā un mierīgā balsī: "Pret.."

Māte uz brīdi bija pārsteigta, bet tad sāka kārtot savas lietas, sakot: " Man ir jāpieskata Mišenka, ja nu ar viņu kaut kas notiek, bet no augšas nolīst prasa laiku. Nestrīdēsimies un apmainīsimies!"

Meitene uz to mierīgi, bet stingri atbildēja : "Nemainīsimies". Es domāju, ka tūlīt viņa sāks teikt, ka speciāli aizņēma šo vietu jau iepriekš, ka tās nav viņas problēmas un bla-bla-bla. Bet nē. Meitene vienkārši pagriezās, un nolikās gulēt ar muguru pret dāmu, kā uz spilvena, neizlaižot grāmatu no rokām.

No pārsteiguma, mamma izrāva somu, lai atbrīvotu vietu un miss Dzena izvēlās pa visu plauktu: "Mazgadīgā maita"- sieviete nomurmināja un uzlikusi somu uz galda uzlīda augšā. No turienes viņa diezgan ātri nometa ķemmi, meitenei tieši uz pieres. Miss Dzena nenovērsusies no lasīšanas nometa ķemmi uz grīdas.

Pirmās divas stundas dāma stenēja un rūca demonstrējot savu neveiklību tikt lejā no plaukta, lai Mišenkam atpogātu vai aizpogātu vesti. Bet drīz vien miss Dzena, kura gribēja, lai meitene pamana viņas ciešanas, saprata, ka nekas nesanāks, iekārtojās augšā un aizmiga.

Pāris stundas pēc tā mēs pavadījām mierā. Es iepazinos ar Mišenku, pierunāju uz pāris jūras kauju un duraku partijām. Viņš izrādījās normāls puisis, tikai pārāk stipri mīlēts.

Miss Dzena lasīja, nepievēršot uzmanību ārpasaulei. Satumsa. Dāma pamodās un sāka sūdzēties par to, ka viņas dēls mirst no bada. Miša, kurš nesen kopā ar mani bija ēdis pāris karstmaizes, paraustīja plecus. Ja jau mamma teica,tad patiešām ir izsalcis.

Tieši tajā brīdī miss Dzena bija aizgājusi līdz vannasistabai. Atgriežoties, viņa atklāja, ka viņai atstāja nelielu kaktiņu pie loga un uz pārējā sēdekļa bija novietoti konteineri un termosi, un Miša.

Dāma viņai tuvojās ar pilnīgi flegmatisku skatienu, domādama, ka beidzot ir uzvarējusi un triumfējoši teica: "Galdiņš lejā, un mums ir visas tiesības šeit sēdēt, mēs jau neizņēmām visu plauktiņu!" Nemaz nesamulsusi miss Dzena devās uz savu vietu, ērti iekārtojās un aizmiga.

Vakariņu laikā Miša tika barots tā, ka ēdiens jau kāpa ārā par ausīm. Viņš izlēma, ka citiem nav jābadojās un padalījās ar miss Dzenu ar vārītu olu. Lai cik arī dīvaini nebūtu, paņēma...Un tad māte nolēma, ka nav ko izdalīt visiem produktus, pagrūda Mišu malā un uzsita miss Dzenai pa rokām.

Tad es nodomāju, ka sienas sabruks, bet atkal kļūdījos. Miss Dzena nolika olu atpakaļ uz galda sakot: " Viss ir jūsu", pēc kā notīrīja rokas dāmas svārkos...

Kas šeit notika! Dāma it kā jau gaidīja, ka kāds pārdurs viņas aizvainojuma burbuli. Vicinot rokas, viņa sāka solo āriju: "Stacijas neaptēstā, priekšlaicīgi dzimusī. Tādas kā tu dēļ, nekad nekas neiet tā, kā vajadzētu!"

Naids iedegās mātes acīs. Viņas prāts sāka vārīties, un kad kontroli par sevi bija pilnīgi zaudējusi, dāma iedunkāja miss Dzenu. Tik stipri, ka viņa pat atsitās ar galvu pret sienu. Pagrūda un apklusa, gaidīja meitenes reakciju.

Es nodomāju, ka tas vairs nav jāpacieš. Ja miss Dzena sāktu palaist rokas, pašas mierīgākās meitenes izskats pazustu no mana prāta. Bet meitene nelika vilties. Lēni, bet tajā pašā laikā neizbēgami viņa noliecās pret sievieti, it kā grasītos viņai kaut ko čukstēt ausī...

Pēc tā miss Dzena slapji un no sirds nolaizīja no zoda līdz pierei, nolaizot kosmētiku un atstājot slapju, spīdīgu sliedi!

Efekts bija uzreiz kā no trankvilizatora. Mamma nomierinājās un sāka ar pirkstu galiem glāstīt viņas vaigu. Pēc tam paņēma Mišu, nolika uz savas guļvietas un aizsteidzās mazgāties...

Miss Dzena notīrīja muti ar salveti. Šīs darbības es jau biju paredzējis un es nevarēju pretoties un aplaudēju. Pārējā ceļojuma laikā sieviete meitenei neteica ne vārda. Tāpat klusējot dāma ar Mišu pameta vagonu savā stacijā. Bet miss Dzena atkal sāka lasīt grāmatu. Viss viņas izskats liecināja, ka viņa ir pametusi reālo pasauli un ne tik drīz no tās atgriezīsies. Es viņu netraucēju...

Un kura pusē šajā konfliktā esat Jūs? Uzrakstiet savu viedokli komentāros un neaizmirstiet dalīties stāstu ar saviem draugiem!