Al Mansurs rūpīgi izpētīja Tigras upes gultni un izvēlējās vislabāko vietu topošās pilsētas celtniecībai. Viņa noskatītais zemes placis bija ne tikai apveltīts ar labu klimatu, bet tas arī atradās svarīgu tirdzniecības ceļu krustojumā.

Saskaņā ar seniem dokumentiem Abu Džafars al Mansurs lika uzcelt jauno pilsētu ideāli apaļu par godu sengrieķu matemātiķim Eiklīdam, par kura zinātnisko mantojumu jūsmoja valdnieks.

Nākamās islāma valsts galvaspilsētas projekts tika skicēts tieši uz zemes dabīgajā lielumā. Al Mansurs personīgi izgāja visas topošās pilsētas ielas, lai pārliecinātos vai arhitekti paveikuši visu pareizi. Pēc tam, lai varētu novērtēt dubulto aizsargsienu izvietojumu valdnieks lika nolikt konkrētās vietās vates pikučus, kuri bija samērcēti degmaisījumā un tos aizdedzināja tādā veidā viņš pārliecinājās, ka nocietinājumi varēs nodrošināt nākotnes pilsētu no ienaidniekiem. Pēc tādas rūpīgas sagatavošanās sākās celtniecība.

Galma astrologi izvēlējās vislabāko datumu pirmā akmens iemūrēšanai. 762. gada. 30. jūlijā Al Mansurs iemūrēja pirmo ceremoniālo ķieģeli un lika celtniekiem uzsākt darbu. Jauno galvaspilsētu sauca par Madinat al Salam, kas tulkojumā no arābu valodas nozīmēja “Pasaules pilsēta".

Persieši pilsētu sauca par Bagdādi, kas tulkojumā nozīmēja ”Dieva dots".
 
Pēc 300 gadiem šis nosaukums aizstāja arābu variantu. Madinat al Salam kļuva par sava laika vienu no skaistākajām un bagātākajām sava laika pilsētām.

Tikai četru gadu laikā strādājot 100 000 strādniekiem kailā vietā uzauga milzīgs cietoksnis. Pilsētu aizsargāja 24 m augstas sienas, kas vainagojas ar torņiem. Nocietinājuma perimetrs līdzinājās 6.5 km, bet sienas apjoza dziļš grāvis ar ūdeni. Pilsētā - cietoksnī varēja nokļūt tikai šķērsojot ieejas vārtus. Pavisam bija 4 vārti: Kufa, Basra, Horasana un Damaska.

Uzreiz aiz sienām atradās amatnieku un tirgoņu ķieģeļu mājas, bet pašā pilsētas cietokšņa centrā atradās karaļa pils.
 
Tā bija apjozta ar vēl vienu sienu aiz kuras zaļoja īsta oāze. Visi kas bija Madinat al Salam jūsmoja par lielisko pilsētu un sauca to par 8. Pasaules brīnumu. Laika gaitā 8. gs. inženiera domas triumfs pabalēja... Pakāpeniski pilsēta izpletās aiz cietokšņa sienām, bet nostiprinājumi ar laiku novecoja. Sakarā ar to, ka cietokšņa paliekas zaudēja savu aizsargfunkciju, vietējie iedzīvotāji pamazām sāka izjaukt to, lai iegūtu celtniecības materiālus. Pēdējās Al Mansura pilsētas atliekas izzuda 1870-to gadu sākumā. Pēc Osmāņu valsts darboņa Mižhatpaši pavēles Madinat al Salama drupas pilnībā tika nojauktas....

Cik tas ir skumji, bet no vienas no lieliskākajām pilsētām nepalika nekā... Tomēr atmiņas par Al Mansura lielisko pilsētu dzīvo gadsimtiem ilgi.