Lieta ir tāda, ka neskatoties uz visiem tehnoloģiskajiem sasniegumiem galvenajā lomā tomēr paliek ārsta personība un visi mēs zemapziņā baidāmies sastapties ar rupjībām, kas bieži vien robežojas ar morālo sadismu.
Gandrīz vai katra sieviete var pastāstīt par nežēlīgu apiešanos klīnikā.

”Es kopā ar citām sievietēm, kuras bija stāvoklī, biju konsultācijā, pēc kuras mūs aizsūtīja nodot analīzes uz diabētu. Mums ierādīja palātu, kur vajadzēja nogulēt stundu pēc tam, kad mēs iedzērām glikozi. Pēc pāris minūtēm pie mums palātā ievietoja sievieti pēc spontānā aborta. Viņa izmisumā raudāja, jo tas bija kārtējais neveiksmīgais mēģinājums, bet palātā atradāmies mēs - laimīgas un gaidījām bērniņu. Atbrauca šīs sievietes māte un palūdza meitu ievietot atsevišķā palātā, bet medmāsa sāka kliegt, ka nevērs vaļā palātu un pēc tam nemazgās to dēļ vienas sistēmas, kura jāizpilina stundas laikā, bet, saņemot no sievietes mātes naudu, viņa tomēr to izdarīja...”.

Bieži vien ārsti savus pacientus uzskata par ierastām lietām. Automehāniķis taču var iesist ar kāju pa salūzušas automašīnas riepu. Arī ārsti atļaujas izgāzt dusmas uz saviem pacientiem.
 
”17 gados es atnācu pie ginekologa. Ārste pajautāja, cik man ir bijuši partneri. Es atbildēju godīgi, ka viens. Daktere iebāzusi manī roku bezkaunīgi pateica..”Ko tu man te muldi? Protams, viens viņai bija, kā tad!””

Ja remonts ir nekvalitatīvs, uz to var atmest ar roku un nopirkt jaunu automašīnu, bet veselība mums ir viena.
Sieviete atrodas pilnīgā ārsta varā un tā sekas rada visatļautību.

Ja arī pacienti sūdzas par ārstu, tas ārstam nebūs liels kaitējums, bet sievietes psihe var būt salauzta uz visu mūžu...

”20-gadīga draudzene atnāca pie ginekologa. Uz pirmo pieņemšanu nezin kāpēc pierakstīja pie ārsta no citas poliklīnikas, kas ļoti sadusmoja ārsti. Visas dusmas viņa nolēma izgāzt uz pacienti. Protams, izmantoja aukstu instrumentu un papildus vēl sāka kliegt: “Ak tu draņķe! Kā uz krēsla apgulties tu nemāki, bet kā ar vīriešiem gulēt, tā uzreiz kājas augšā! ”Protams draudzene no aizvainojuma sāka raudāt, kas izraisīja ārstē vēl lielākas dusmas: “Vēl te raudāt sāksi! Tas tev nav ar locekli bakstīt!” Draudzene bija klusa un kautrīga un viņai no tādas attieksmes bija šoks.

Nākamo reizi viņa griezās maksas klīnikā, bet arī tur viņai pēc pārdzīvotā bija histērija un viņu vajadzēja mierināt!”"
Daudzas sievietes no agras bērnības ir pieradušas klusējot ciest visas pārestības. Tāpēc daudzas arī nolemj dzemdēt mājas, lai tikai atkal nesastaptos ar ņirgāšanos klīnikā...

”Es gulēju rajona slimnīcas dzemdību nodaļā. Lai augļūdens noietu ātrāk medmāsa to pārdūra. Pēc viņas sejas izteiksmes un apslāpētā spiedziena uzreiz bija skaidrs, ka viņa kaut ko izdarīja nepareizi. Es lūdzu veikt ķeizergriezienu, bet man atteica, nenosaucot iemeslu. Iespējams, viņiem bija slinkums gatavot operāciju zāli. Blakus man nostājās seši cilvēki. Ārsti un medmāsas burtiskā nozīmē sāka no manis spiest ārā mazuli. Jau tad es sapratu, ka bērns nevar palikt dzīvs. Kā tas arī notika... Izrakstoties no dzemdību nama neviens pat nepateica līdzjūtības vārdus. Tieši otrādi, apsūdzēja mani, ka es nevaru normāli piedzemdēt...”
 
Diemžēl līdzīga attieksme pret pacientiem pamazām kļūst par normu. Jo sieviete klīnikā tiek uzskatīta nevis par cilvēku, bet par darbu, bet vai daudzi no mums iet uz darbu labā garastāvoklī?