DZĪVE DIVĀS ĢIMENĒS

“Esmu precējusies jau 14 gadus. Mēs apprecējāmies, jo es paliku stāvoklī. Lai gan tagad, kad es atceros mūsu attiecību sākumu, ļoti šaubos, ka kāzas būtu notikušas, ja nebūtu bērna. Bet laika gaitā ģimenes dzīve uzlabojās. Mēs izrādījāmies dažādi, bet mums izdevās atrast kopīgu valodu, kopīgus saskares punktus, ”- raksta Oksana.

“Pēc trim gadiem es otro reizi paliku stāvoklī. Un, kad es biju grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā, es atceros, ka man teica, ka redzējuši manu vīru citas sievietes sabiedrībā. Protams, es viņam uzklupu ar pretenzijām, bet viņš visu noliedza. Rezultātā es šo ziņu izmetu no galvas. Es vienkārši ticēju viņa vārdiem.”

“Bet pēc otrā bērna piedzimšanas mūsu attiecības mainījās uz slikto pusi. Vīrs daudz strādāja, bieži aizkavējās vēlu vakaros, atklāti sakot, nesteidzās mājās. No vienas puses, audzināšana un mājsaimniecības darbi bija pilnīgi uz maniem pleciem, bet tajā pašā laikā viņš vienmēr nopelnīja pietiekami daudz, lai mums nekā netrūktu.”

“Es centos nedomāt par sliktām lietām. Nodarbojos ar bērniem, pārliecinoties, ka viņiem ir piesātināta dzīve, lai viņi gūtu panākumus mācībās. Un man jāsaka, ka mani centieni nebija veltīgi. Tāpēc es diezgan godīgi sevi uzskatīju gan par labu māti, gan par labu sievu. Un tad šīs ziņas ... ”

“Kad es devos mājās, pie manis burtiski pieskrēja nepazīstama sieviete. Viņa paziņoja, ka jau 10 gadus dzīvo kopā ar manu vīru. Un viņai apnicis gaidīt, kad viņš beidzot aizies no manis pie viņas. Jo viņas bērnam ir vajadzīgs tēvs un viņa atbalsts. ”

”Sākumā es domāju, ka šī kundze kaut ko jauc. Bet, kad viņas vārdi sāka nonākt manas apziņas dziļumos, es ātri pārliecinājos, ka runa ir par manu cienīto. Bet tikmēr viņa turpināja, ka viņš mīl tikai viņu un ka viņam vienkārši ir žēl mani un bērnus, tāpēc neiet prom ”.

Ko darīt tālāk

“Pārnācu mājās kā pa miglu. Pat nepamanīju, kā vīrs pārnāca no darba. Šoreiz atnāca agrāk, neaizkavējās. Un tad man ienāca prātā, ka viņš kavējās nevis darbā, bet gan ar šo sievieti. Iespējams, arī nevienā komandējumā nebija devies.”

”Viņš pat neizrādīja, ka kaut kas nav kārtībā. Un es nezināju, ar ko sākt sarunu. Tas nav tikai romāns kaut kur no malas, bet jau vesela ģimene ar bērnu. Cita manā vietā droši vien būtu pamanījusi, aizdomās turējusi, būtu sākusi ko noskaidrott. Bet es tik daudzus gadus neko nebiju pamanījusi. Kur gan es skatījos ... ”

”Tagad es pat nezinu, ko darīt. Jau vecums nav tāds, lai badītos ar sāncensi un kaut ko uzzinātu. Un ko es varu pateikt savam vīram? Vai pieprasīt, lai savāc savas mantas un tinās prom? Vai arī pašai ar bērniem aizbraukt prom? Vai arī likt viņam izvēlēties? Ir tik daudz jautājumu, bet es nesaprotu, kā rīkoties pareizi. Vai varbūt izlikties, ka nekas nenotiek? ” - sieviete ir neizpratnē.

Iespējams, agri vai vēlu Oksanai būs jāapspriež dzirdētais ar vīru. Kas zina, cik patiesi bija tās nepazīstamās sievietes vārdi. Un kāpēc tā kundze pēkšņi nolēma, ka viņas bērnam tēvs vajadzīgs vairāk nekā Oksanas dēliem. Un uz ko viņa cerēja, uzsākot dēku ar precētu un ģimenes cilvēku?

Jebkurā gadījumā maz ticams, ka Oksana varēs dzīvot, izliekoties, it kā nekas nebūtu noticis un nenotiek. Tāpēc viņai būs jāpieņem lēmums pašai. Galu galā tieši viņa zina, kas būs labāk viņas ģimenes (un bērnu) nākotnei.