1. Galvenais jautājums.

Ja esat noskumis, uzdodiet sev vienu svarīgu jautājumu: Par ko man ir jāpateicas liktenim?”

Nu, ja, teiksiet Jūs, viss tas ir lieliski, bet vai pateicības jūtas bioloģiski iedarbojas uz smadzenēm? Jā. Vai zināt, ka iedarbojas antidepresants bupropions? Tas stimulē neiromediatora dofamīna izstrādi. Tāpat, kā pateicības jūtas. Bet vai zināt, ko dara fluoksetīns? Stimulē neiromediatoru serotonīnu. Tāpat, kā pateicības jūtas. Jā, jā, viens no pateicības jūtu efektiem - serotonīna līmeņa paaugstināšanās. Kad Jūs domājat par to, par ko Jūs esat pateicīgs liktenim, Jūs fokusējaties uz dzīves pozitīvām pusēm. Šī vienkāršā darbība paaugstina serotonīna izstrādi priekšējā smadzeņu daļā.

2. Izrunājiet savas negatīvās jūtas.

Jums slikti? Nosakiet savu stāvokli. Kas tas ir: skumjas, nemiers, aizvainojums?... Tas ir pietiekami, lai sajustos labāk! Uzskatāt, ka tās ir muļķības? Bet Jūsu smadzenes uzskata citādi. Vienā no pētījumiem dalībniekiem parādīja cilvēku fotogrāfijas ar dažādām sejas izteiksmēm un izmērīja smadzeņu reakciju. Kā bija gaidīts, amigdala reaģēja uz attēlotām emocijām. Bet kad dalībniekus palūdza nosaukt šīs emocijas, viņiem aktivizējās ventrolaterālā prefrontālā smadzeņu garoza, bet amigdala aktivitāte kritās. Citiem vārdiem sakot, nosauktās emocijas samazināja to ietekmi uz cilvēku.

3. Pieņemiet lēmumu.

Vai Jums ir gadījies pieņemt jebkādus lēmumus un pēc tam izjust atvieglojumu? Tā nav sagadīšanās.
Neirobioloģija parāda, ka pieņemtie lēmumi samazina nemieru un trauksmi, kā arī, palīdz atrisināt problēmas.
Pieņemot lēmumus, mēs radām nodomus un izvēlamies mērķus; tas viss pozitīvi iedarbojas uz smadzeņu garozu, pamazinot trauksmi un nemieru. Bez tam, pieņemtie lēmumi palīdz samazināt aktivitāti, kas parasti mūs ietekmē kā negatīvi impulsi un darbības.

Visbeidzot, pieņemtie lēmumi izmaina mūsu pasaules uztveri, kas palīdz atrast risinājumu un nomierināt limbisko sistēmu.

4. Pieskarieties cilvēkiem.

Vienā no pētījumiem dalībnieki spēlēja datorspēli - bumbas mešana. Viens dalībnieks meta bumbu, cits - meta to atpakaļ. Patiesībā, cilvēks sēdēja tikai no vienas ekrāna puses - bumbu atpakaļ meta dators.

Bet dalībniekiem pateica, ka personāžus uz ekrāna vada dzīvi cilvēki. Un kas notika, kad šie “citi cilvēki” atteicās atgriezt bumbu? Dalībnieka smadzenes reaģēja uz to tāpat, kā pie sāpēm. Tas nozīmē, ka mūsu smadzenes uztver noraidījumu tāpat kā salauztu kāju. Smadzenēm ir ļoti svarīgas cilvēku attiecības ar citiem cilvēkiem. Vēlaties tos pacelt savā līmenī? Pieskarieties cilvēkiem fiziski (protams, tikai tuviem)!