Draudzenes ir mainījušās vienā acumirklī, to ir grūti nepamanīt. Viena notievēja par 12 kilogramiem un nogrieza matus, otra kļuva apaļīgāka, sāka izskatīties satriecoši. Par spīti visam. Stress uzbruka no visām pusēm.

Mēs nebijām plānojušas tikties, tas notika nejauši. Kad viņas iepazinās, es biju pārsteigta, cik vienādas ir viņu izjūtas, cik vienādi viņām sāp.

Abas dzīvo melu pasaulē. Abas it kā ir melnbaltā kino varones, bet neapzinās to...Divi dažādi stāsti ar vienādām beigām.

Ir svarīgi saprast, ka šķiršanās - tas arī ir ”happy end”, un nesaistīt pagātni ar tagadni, jo pagātne ir mainījusies un vispār vairs nepastāv. Ir tikai šodiena un rītdiena.

Es iepazīstināju divas draudzenes, kuras pārdzīvoja par šķiršanos, un aizgāju. Domāju, ka viņas pat nepamanīja to, jo bija pārāk satricinātas ar savu atklājumu - viņu sāpes nemaz nav unikālas.

Šo tekstu es veltu Viktorijai un Alīnai. Meitenes, es Jūs ļoti mīlu un atbalstu.
…

Tu esi man iemācījis kaut ko...Bet ne to, ko vēlējies iemācīt.

Sākumā Tu lamāji mani un neatvainojies. Es kļuvu padevīgāka. Tu uzskatīji, ka tas pierāda Tavu taisnību. Patiesībā tās bija bailes. Es paslēpos tajās no Tavas kliegšanas un no turienes klausījos Tavas sāpes. Tu mani aizvainoji, teici sāpīgus vārdus, bet tie vārdi nebija par mani. Tie bija par Tevi.

Šķēpi, kurus Tu meti manī, nesasniedza Tavu mērķi. Precīzāk, tie tie atsitās un lidoja jau Tavā sirdī. Tev bija sāpīgi, bet man bija žēl. Žēl, ka Tev sāpēja.

Nemelošu, es žēloju arī sevi pašu. Žēlums man nozīmēja asaras, bet asaras ir tikai neatrisinātas problēmas indikators, savukārt ar grūtībām ir jātiek galā.

Pastāv ne tikai fiziskā, bet arī psiholoģiskā vardarbība. Tu lepojies ar to, ka nesiti mani. Patiesībā Tu siti, un zilumi bija acīmredzami - tie ir Tavi neizpildītie solījumi, pazemojošās sarunas, kad telefonam pievērsi vairāk uzmanības nekā man.

Tās ir nokavētās vakariņas, klusums mūsu mājās, manipulēšana un izrādīšanās... Nepalaist ciemos pie draudzenēm, neizpildīt solīto, aizmirst par jubileju, ignorēt manas grūtības - tieši tā arī ir vardarbība.

Es jūtos izvarota, man sāp un man par to ir kauns.

Es asiņoju. Man bail, ka es pati provocēju noziedznieku, tikai es nezinu, kā es to izdarīju.

Tu gribēji pierādīt man, cik daudz esi man devis, tāpēc atņēmi man visu, ko kādreiz esi dāsni dāvinājis. Tu izdarīji to, lai es nobītos un saprastu, ka nevaru bez Tevis dzīvot.

Bet es nesapratu! Kāpēc tagad ir jāizraksta rēķini? Tu taču pats to dāvināji, es neko neprasīju. Tev, tieši Tev patika dot, pirkt, rūpēties un lutināt. Atņemot man kažoku un dārglietas, Tu neatņem man atmiņas par priecīgiem brīžiem, Tu atņem man cieņu pret Tevi.

Kažoks - tā ir āda. Tā sildīja mani ar Tavu mīlestību. To gan tu nespēj man atņemt. Savukārt tas, ka šogad es staigāšu mētelī, mani neuztrauc. Mani biedē tikai tas, ka Tu, dzīvojot ar mani vairākus gadus, esi pārliecināts par to, ka varēsi man atriebties, atņemot kažoku.

Tu aizgāji, lai es izjustu vientulību un saprastu, ko esmu pazaudējusi, bet es vienkārši pamēģināju dzīvot bez Tevis un man tas iepatikās.

Bez Tevis, bez pielāgošanās Tavam garastāvoklim, bez ilgām gaidām, bez bailēm, ka Tu lamāsi mani tikai tāpēc, ka kāds šajā milzīgajā pasaulē Tev ir nodarījis pāri.

Es neteikšu neko sliktu par Tevi mūsu bērniem. Bet tas, ko viņi redzējuši, veidos viņu attieksmi pret Tevi un pasauli kopumā. Visus šos gadus es biju Tava advokāte, mēģināju izdomāt atrunas, kuras attaisnotu Tavu rīcību, un stāstīju tās bērniem.

Es atsakos no šī amata. Kopš šī brīža Tu esi atbildīgs par savām neveiksmēm. Ja Tu pagrūdi mani meitas acu priekšā, ja Tu neapsveici dēlu Dzimšanas dienā - tas vairs neskanēs kā ”tētim šodien bija slikta diena”, bet gan ”tētis rīkojas nepareizi”.

Esmu Tev pateicīga par šo dzīves mācību. Nazis mugurā ir sagriezis ķēdi, kura bija sasieta ap maniem spārniem. Tagad esmu brīva, tagad varu lidot.

Es to nezināju. Es gandrīz vai noticēju Tev, kad Tu ieminējies, ka esmu tukšums bez Tevis.

Izrādās, ka pasaule ir tik liela! Agrāk es domāju, ka Tu arī esi mana pasaule, kamēr Tu nepārvērti to par atkritumu maisu, kurā nokļuva visas Tava sliktā garastāvokļa atliekas.

Es esmu pateicīga Tev par to, ka aizgāji prom.

Tu atņēmi man visu un gribēji, lai es ciestu, bet ar šo rīcību Tu uzdāvināji man manu īsto būtību, un tā ir visvērtīgākā dāvana manā jaunajā dzīvē.

Zini, mētelis ir siltāks par kažoku. Kažoks ir siltais nāves klusums, un es staigāju ar Tevis uzdāvināto vardarbību mugurā. Mētelis ir šūts no auduma, kura ražošanas laikā neviens nav gājis bojā. Esmu aptinusies naturālā siltumā, kurš nebalstās uz dzīvo būtņu ciešanas.

Meita vakar sataisīja man izcilu rokassprādzi no vairākiem krāsainiem diegiem, un tā ir vērtīgāka par visām Tavām dārglietām. Vai Tu zini, kāpēc es tā uzskatu? Tāpēc, ka šī rokassprādze izstaro īsto mīlestību, kura nebeigsies pēc kāda konkrēta signāla. Un tagad es no sirds vēlos vēlreiz pateikties par mūsu šķiršanos.