— Marta! Manu meitenīt, vai nenosali? — Viktors izleca no sudrabotas ārzemju markas automobiļa ar milzīgu tulpju pušķi.

— Тulpes? Decembrī? — Pasmaidīja brūnacīte.

— Piedod, bet neieredzu rožu smaržu. Tās smaržo pārāk lēti un banāli, — taisnojās Vitja. — Ko mēs stāvam? Es taču rezervēju galdiņu. Labākajā pilsētas restorānā.

— Es domāju, mēs parkā pastaigāsimies… — samulsa Marta.

— Tu ko? Tādā salā pastaigāties pa parku? — iesmējās vīrietis. — Atstāj to pumpainiem romantiķiem!

Marta jau pusgadu dzīvoja galvaspilsētā. Jauniete vieksmīgi iestājās institūtā un un dzīvoja kopmītnēs. Mājās palika māte ar diviem, maziem brālīšiem. Pa vakariem Martai nācās piepelnīties kā trauku mazgātājai, lai vismaz nedaudz varētu palīdzēt tuviniekiem un nedaudz atstātu sev dzīvošanai.

— Kā saucas retorāns? — izbijusies viņa pajautāja. Viņa nobijās no tā, ka viņa tur strādāja un kolēģi viņu nodos ar visu, kas pie dvēseles.

— Restorāns ir ārpus pilsētas. Tā nosaukums diezin vai tev ko izteiks. — pasmaidīja vīrietis.

Tā iesākās jauniņas, skaistas studentes attiecības ar pietiekoši pieaugušu un turīgu vīrieti. Marta no sirds iemīlēja Viktoru, viņa priecājās, ka tik viegli un veiksmīgi satikusi savu likteni.

Pēc trīs mēnešiem Viktors ļāva Martai dzīvot savā vienistabas dzīvoklī un deva pieiekoši naudas. Jauniete pameta palīgdarbus un nodevās tikai mācībām.

— Dārgais, kam pieder šis dzīvoklis? Es pareizi saprotu, ka tu šeit nedzīvo?

— Pareizi. Dzīvoklis ir mans. Tagad esmu spiests dzīvot pie mammas, viņa slimo… Pēc dažiem mēnešiem es viņu aizsūtīšu ārstēties uz ārzemēm. Pēc tam mēs nosvinēsim kāzas. Tu neiebilsti? — smaidot jautāja vīrietis.

— Esmu ļoti laimīga ar tevi, ar nepacietību gaidīšu mūsu kāzas! Varbūt, tu iepazīstināsi ar savu mammu? Es varu par viņu parūpēties brīvajā laikā.

— Nē, dārgā. Ne tas laiks. Vēl paspēsiet iepazīties, — atmeta ar roku vīrietis.

Marta priecājās par savu veiksmi. Viņa pat sapņot neiedrošinājās, ka spēs atrast materiāli nodrošinātu, mīlošu vīru galvaspilsētā. Viņa nesaprata tikai vienu: kāpēc kaimiņienes, kuras sēdēja uz soliņa, no viņas izvairās un nevēlas kontaktēties.

“Lai ir, kā ir, māte ne velti mani brīdināja, ka pilsētā cilvēki ir pavisam citādi. Un viņai izrādījās taisnība. Galvenais, ka personīgajā dzīvē man viss ir labi, bet kaimiņienēm skauž mana laime,” — sevi mierināja jauniete.

Kādu rītu Marta sajutās nelāgi. “Laikam pavasara avitaminoze” — nodomāja topošā ārste. “Vajag uzlabot uzturu un vairāk atpūsties.” Taču pēc pāris dienām jauniete saprata, kas ir sliktās pašsajūtas iemesls un devās pie ārsta.

— Nezinu, vai var jūs apsveikt? — drūmi paskatījās vecāka gadagājuma ārste. — Esat precējusies?

— Nē, bet drīzumā mēs sarakstīsimies. Sakiet, dakterīt, es esmu stāvoklī? — Marta staroja aiz laimes.

— Jā. Astoņas grūtniecības nedēļas. Bērnu atstāsi? Es pareizi saprotu? — pasmaidīja skarbā sieviete.

— Protams! Viktors būs tik priecīgs!

Маrta steidzās mājup un domāja, kā labāk šo lielisko jaunumu pavēstīt mīļotajam. “Pēc divām dienām man ir dzimšanas diena, tad arī pasniegšu viņam pārsteiguma dāvanu” — priecājās jauniete.

— Dārgā, kur svinēsim tavu dzimšanas dienu? Varbūt, aizšausim uz restorānu? — vakarā pajautāja Viktors.
— Nē. Labāk mājās, ja? Lūdzu…

— Labi, man vienalga. Šodien es pie tevis neaizkavēšos. Ir jāvelta uzmanība mammai, — noteica vīrietis un aizgāja ģērbties.

Beidzot pienāca nozīmīgā diena. Marta atprasījās agrāk, lai pagūtu uzklāt galdu. Jauniete visu dienu nervozēja, piemeklējot vārdus mīļotajam cilvēkam. “Interesanti, kā Viktors uztvers jauno ziņu? Droši vien, nopriecāsies. Viņš nav vairs tik jauns un būtu jāvēlas mantinieks…” — viņa prātoja.

— Маrta, sveiciens svētkos! Es nesāku tērēt laiku dāvanai, lūk, paņem naudu, nopirksi sev kaut ko, — vīrietis pasniedza konvertu un ziedus.

— Pateicos! Man arī priekš tevis ir dāvana!

— Kāds? — izbrīnījās Viktors.

— Mēs drīzumā būsim trīsi… Īsumā, es gaidu bērnu. Varbūt ar sarakstīšanos vairs nevilksim garumā? — klusi pateica Marta.

— Ko? Tu joko? Kāds bērns? Mēs tā nenorunājām! Jau rīt paņemsi naudu, kuru es tev uzdāvināju un savedīsi sevi kārtībā! Un turpmāk ir kas jādara, lai nepaliktu stāvoklī! — vīrietis kļuva nikns.

— Kādā kārtībā? — nesaprata Marta.

— No bērna atbrīvoties! Un neizliecies par muļķi! Tu ļoti labi visu saproti! Pasaki, ka tu neiedomājies, ka esmu precējies un man ir pieauguši bērni?! — Viktors sāka kliegt un burtiski kļuva sarkans aiz niknuma. — Es eju gulēt! Paldies, nosvinējām! — sarkastiski pateica.

Маrta sēdēja virtuvē un lēja rūgtas asaras. Jaunietei radās iespaids, ka viņu izvārtījuši dubļos. Nezinot, kāpēc viņai tas vajadzīgs, viņa paņēma Viktora telefonu un atrada tajā viņa sievas telefona numuru…

Nākošajā dienā Viktors pazvanīja jaunietei.

— Тu atrisināji savas problēmas? — sausi noprasīja.

— Man nav nekādu problēmu.

— Vari neizlikties manā priekšā. Līdz nedēļas beigām tev jāatbrīvo dzīvoklis.Tev nepatika bezrūpīga dzīve? Atgriezies kopmītnēs!

Маrta nesāka klausīties nejaucības, kas adresētas viņai un nometa klausuli. Daudz nedomājot, viņa paņēma lapiņu ar mīļākā sievas telefona numuru un pazvanīja. Marta nezināja, kā viņu sauc, Viktora kontaktu sarakstos tā arī bija ierakstīts “sieva”.

— Klausos! — bija dzirdama valdonīga, patīkama balss.

— Labdien! Piedodiet man… Nezinu ar ko sākt… - Marta sāka stostīties.

— Mīļā, man ir ļoti maz laika. Ja jūs vēlējāties pierakstīties vizītē, tad zvaniet uz poliklīniku.

— Es esmu jūsu vīra mīļākā…

— Un? Ko man tagad darīt? — iesmējās sieviete. — Tu dzīvo tajā dzīvoklī? Tupoļeva ielā?

— Jā! Tātad jūs visu zināt? Kā tā? — jauniete gandrīz raudāja.

— Тu tagad esi tur? — nogurušā balsī pajautāja sāncense.

— Jā.

— Gaidi. Es būšu pēc stundas!

Маrta ar trīcošām rokām atvēra slēdzeni un ielaida dzīvoklī sava mīļākā sievu. Viņa izskatījās ļoti jaunavīgi, kaut gan bija tikai pāris gadus jaunāka par Viktoru. Viņa bija no “dārgajām” sievietēm, kurās bija nojaušama vara un augstprātība.

— Nu, sveika! Mani sauc Viktorija.

— Маrta, — nočukstēja jauniete. Viņa skatījās uz sāncensi kā vajāts zvērs.

— Маrta… Skaists vārds. Cik tev gadu, Marta, un ko tu dari mana vīra dzīvoklī? — augstprātīgi pajautāja Viktorija.
Jauniete nezināja, ko atbildēt uz šo jautājumu. Aizsedzot ar rokām seju, Marta ieraudājās.

— Labi, nepinkšķi! Viņš kaut ko tev apsolīja?

— Jā. Solīja apprecēt, kolīdz savu mammu aizsūtīs uz ārzemēm ārstēties. Lūdzu, piedodiet man, ja es būtu zinājusi, ka Viktors ir precējies, tad nekad neatļautos satikties ar viņu…

— Bet ko tu gribi no manis? Šķiršanos? — Viktorija sāka smieties. — Viņš taču tik un tā tevi neprecēs. Mūs, izņemot laulību, vieno arī ģimenes bisness. Es jau sen zinu par šo dzīvokli. Tu šeit neesi pirmā un arī ne pēdējā…

— Jūs tik vienkārši runājat par vīra neuzticību? Viktorija, jūs viņu nemaz nemīliet?

— Godīgi? Pilnībā! Vēl vairāk, es viņu ienīstu! Ja man būtu iespējams, tūlīt pat viņam iespertu ar kāju pa dibenu! Diemžēl, viņam pieder 40% mūsu firmas aktīvu. Šķiršanās ar viņu visu sagraus. Desmitiem gadu smaga darba būs vējā. Es to nevaru pieļaut, tāpēc ka šo firmu atvēra mans tēvs. Es nevaru nodod viņa uzticēšanos.

— Vakar es viņam pateicu, ka mums būs bērns. Viktors sakliedza uz mani un pavēlēja savest sevi kārtībā, tas ir, atbrīvoties no mazuļa,— paskaidroja Marta.

— Bet tu ko? Nolēmi no papuča naudu izkāst? — piemiedza ar aci sieviete.

— Nē, ko jūs! Es nekad nedomāju, ka Viktors ir bagāts. Vēl vairāk, viņš visu laiku ekonomēja, vāca naudu mammas ārstēšanai.

— Kāds kroplis! Bet viņš nestāstīja, ka uzaudzis bērnunamā un nekad neko nav zinājis par saviem vecākiem? Marta, cik tev gadu?

— Deviņpadsmit.

— Par gadu jaunāka nekā mana meita… Un kas viņš ir pēc visa šī? Jo vairāk, ka tu pēc izskata līdzinies mūsu Irīnai. Kā viņš varēja? Nesaprotu.

Viktorija apsēdās uz krēsla un sāka raudāt. Martai kļuva neērti, pirms dažām minūtēm viņas priekšā stāvēja skaista, pašpārliecināta dāma, bet tagad Viktorija vairāk izskatījās pēc nelaimīgas, pieviltas sievietes.

— Nomierinieties, lūdzu! Varbūt šņabīti atnest? — izbijās Marta.

— Labāk uzliec tējkannu, — smagi nopūtās sieviete.

Viktorija ar Martu ilgi dzēra tēju, plāpājot par dzīvi. Marta uzticējās šai nepazīstamai, svešai sievietei un pastāstīja visu par sevi, par savu neparasto dzīvi.

— Mājās mamma ar brāļiem. Man viņiem jāpalīdz. Es nevaru atgriezties mājās ar bērnu uz rokām un uzsēsties mātei uz kakla. Un šeit nevaru palikt. Mani piespiedīs aiziet arī no kopmītnēm, kolīdz uzzinās par grūtniecību. Kaut kāds noslēgts aplis… — smagi nopūtās jauniete.

— Nesteidz bēdāties. Es tev palīdzēšu. Nejautā, kāpēc es to daru… Vienkārši es tā gribu. Jā, un nebūtu par sliktu Viktoru pārmācīt! — noteica Viktorija, paņemot telefonu rokās.

— Аllo, Viktor? Brauc šurp, uz Tupoļeva ielu, uz savu mīlas strazdubūri! Ir saruna!

— Atbrauks? — nobijās Marta.

— Bet kur viņš liksies? Atbrauks kā mīļais. Tu nebaidies nekā, sēdi mierīgi un klusē.

Pēc minūtēm 30 pie durvīm nedroši pieklauvēja. Marta sēdēja uz dīvāna, bet Viktorija sagaidīja laulāto draugu.
— Ko tad tu neatslēdzi ar savu atslēgu? Kautrējies? — ironiski nojautāja sieviete.

— Kā tu uzzināji par dzīvokli? Ko šeit dari? Dārgā, brauksim mājās, tas nav tas, ko tu padomāji. Mājās es visu tev paskaidrošu, — nobālēja vīrietis.

— Par ko tu runā? Šeit visi savējie! Apsēdies, parunāsim…

Viktors paklausīgi apsēdās uz dīvāna maliņas un sakārtoja kaklasaiti.

— Tā ir taisnība, ka tu nolēmi atbrīvoties no sava bērna un izdzīt uz ielas grūtu sievieti? Tu tik tiešām esi tik zemisks draņķis? — mierīgi pajuatāja Viktorija.

— Dārgā, nu kā es varu? Viņa mani apmeloja! Tu tici šai viltniecei?

— Pirmkārt, es tev neesmu dārgā. Bet, otrkārt, jā. Es ticu Martai. Viņa nav viltniece, viņai ir daudz vairāk goda nekā tev. Kā mēs atrisināsim šo jautājumu? Es negribētu šajā notikumā iejaukt savu tēvu…

— Nevajag neko Pavlam Stepanovičam teikt! Lūdzu tevi. Es izdarīšu tā, kā tu teiksi. — Viktors drebošā balsī izdvesa.
Маrta skatījās uz šo vīrieti un nepazina viņā to spēcīgo un pašpārliecināto vīrieti, kurā viņa iemīlējās no pirmā acu skatiena. Viņš skatījās uz savu sievu kā trusis uz žņaudzējčūsku. Baidījās pateikt kaut vārdu.

— Domāju, tev nebūs nekas pretī atstāt dzīvokli savam bērrnam? Izrādi cēlsirdību, mūsu bērni mācās Anglijā. Ar ko šis sliktāks? — ironozēja Viktorija.

— Protams, es tā gribēju izdarīt. Marta mani nepareizi saprata…

— Varbūt piešķirsi ikmēneša pabalstu? Kā viņa viena ar bērnu dzīvos? Grūti taču…

— Jā, jā. Es tā gribēju darīt. Marta, iesim rīt pie notāra, noformēsim dokumentus par dzīvokli. Pēc tam bankā atvērsim norēķinu kontu, es katru mēnesi pārskaitīšu pienācīgu summu.

— Paldies, — Marta auksti noteica.

— Tātad, sarunājām! Braucam mājās? — laulenis pajautāja Viktorijai.

— Тu, mīļais, brauc, es vēlāk atbraukšu, — pasmaidīja sieviete.

Viktors ātri piecēlās un burtiski izskrēja no dzīvokļa. Marta un Viktorija paskatījās viena uz otru un iesmējās.

— Labi jūs viņu! No skata tāds spēcīgs vīrietis, bet baidās no viena paša jūsu skatiena! Paldies jums! — izdvesa jauniete.

— Nevajag pateikties. Daļēji es to priekš sevis izdarīju. Vēlējos kaut reizi viņu nolikt pie vietas! Viņš no manis nebaidās, viņš baidās zaudēt tos labumus, kas viņam ir, pateicoties man. Man laiks iet. Ja kas, zvani! — pasmaidīja Viktorija.

Pēc septiņiem mēnešiem Martai piedzima meita. Tagad viņa bija mierīga par sevi un sava bērna nākotni.

— Jūs rīt izraksta, — teica ārsts. — Pazvaniet tuviniekiem, lai atved bērnam drēbītes.

— Man šeit radu nav, — apjuka jauniete.

— Bet ir taču paziņas, draugi? Ārā ziema. Meitu taču nenesīsiet autiņos!

Marta paņēma rokās telefonu un uzspieda tā cilvēka numuru, kurš varēja palīdzēt šajā situācijā:

— Viktorija? Te Marta…

Nākošajā dienā Martu ar meitu sagaidīja Viktorija. Sieviete nopirka daudzus rozā baloniņus un skaistu sedziņu jaundzimušajiem.

— Kāpēc jūs tērējāties? Man vajadzēja tikai sedziņu un cepurīti…

— Liecies mierā! Tie ir patīkami tēriņi. Jo vairāk, ka visu sponsorē Viktors! — smaidīja sieviete. — Apsveicu ar princeses piedzimšanu! Ļoti līdzīga tev, tāda pati skaistule!

Sievietes iesēdās mašīnā un brauca uz mājām. Viktorija parūpējās un sapirka visu nepieciešamo jaundzimušajam.
— Marta, bet kādā fakultātē tu mācies?

— Ķirurģijas.

— Lieliski! Man ir sava plastiskās ķirurģijas klīnika. Nāksi pie manis strādāt? — pasmaidīja Viktorija.

— Protams. Man tikai jāpabeidz institūts.

— Pabeigsi! Padzīvosi gadu mājās, bet pēc tam atradīsim mazulītei labu aukli. Starp citu, kā sauksi princesīti?

— Viktorija!

— Nopietni?

— Jā. Vēlos, lai viņa kļūtu tāda pati kā jūs pārliecināta par sevi sieviete. Sakiet, bet kāpēc jūs noņematies ar mani? Pēc idejas, jums vajadzētu mani ienīst…

— Es jau tev teicu, tu esi ļoti līdzīga manai meitai. Tāda pati naiva muļķīte. Man ar tevi ir kopējs ienaidnieks, bet tas ļoti tuvina! — sāka smieties Viktorija.