-
- 15593 x
-
https://torno.lv/RExNuXM
Šis stāsts ir par manu draudzeni, kura iekļuva nepatīkamā situācija mūsu visu acu priekšā: tuvu draugu, paziņu un vecāku. Visi viņas dzīves mīlas notikumi, lai cik dīvaini tas neizklausītos, notika tieši mūsu degungalā.
Viņa iepazinās ar satriecošu vīrieti, vismaz, mums visiem tā šķita. Viņš bija 7 gadus vecāks par viņu un aplidoja ar īpašu šiku: bieži zvani, sagaidīšana pēc darba ar milzīgiem ziedu pušķiem (ar tādiem, ka tikai spainī var ielikt) un obligāti, lai visi redzētu, pastāvīga uzmanība, pat līdz pasēdēšanai kafejnīcā kopā ar viņas draudzenēm (viņš “nejauši” braucis garām un nolēmis ieiet).
Raksta turpinājums
Tāda vīrieša uzvedība izsauc neticamu sajūsmu un pat baltas skaudības jūtas. Taču ar laiku mana draudzene sāka izteikt neapmierinātību, adresētu uzstājīgajam kavalierim: “Viņš man ir pilnībā nogriezis skābekli. Bez viņa es pat soli neuzdrīkstos spert.”
Lieta tāda, ka viņa nolēma piemeklēt darbu birojā (agrāk draudzene strādāja par ārštata darbinieku). Viņu, par lielu pārsteigumu mums, pieņēma elitārā kompānijā. Cerībā uz to, ka mīlošais vīrietis būs priecīgs par tādu brīnišķīgu vēsti, viņa vispirms paziņoja viņam: “Mīļais, iedomājies, kā man paveicās? No simta pretendentiem viņi izvēlējās tieši mani šim amatam!”
Taču viņa reakcija par dzirdēto bija nesaprotama un pilnīgi negaidīta. Nē, viņš nekliedza un nedusmojās, tikai auksti pateica, ka tādas kompānijas neiekārto darbā kuru pagadās no ielas, piedevām tik ātri. Un viņam, vai redziet, nepatīkami domāt par to, kā viņai izdevies pārliecināt šefu par tik ātru lēmuma pieņemšanu.
Tajā momentā vajadzēja aiziet no viņa, bēgt, cik kājas nes… Taču mana draudzene domāja, ka tas viss ir tikai neliels pārpratums, kuru var noskaidrot. “Viņš ir tik gādīgs un labs! Viņš vienmēr mani atbalstīja un bija sajūsmā par manu darbu.”
Drīzumā tāda skaidrošanās kļuva par ikdienu. Vēl vairāk, viņam patika to darīt naktīs, neskatoties uz to, ka viņa mīļajai vajadzēja jaunajā birojā ierasties 9 no rīta. Vēl vairāk, viņš modināja viņu ap trijiem naktī un “iedarbināja leijerkasti” tipa “Ko tu ar to domāji, kad teici, ka…” vai “Mums vajag apspriesties par kaut ko svarīgu…”
Pēc tādām sarunām viņai nāca miegs, atrodoties pie stūres, bet strādāja tikai ar ceturtdaļu spēkiem. Vispār apbrīnojami, ka viņu tad neatbrīvoja no darba. Reizēm nakts vidū draudzene zaudēja savaldīšanos un sāka kliegt par to, ka grib gulēt un nevēlas neko apspriest. Tad viņš ķērās pie viltības: imitēja sirds lēkmi, it kā viņa līdz tam viņu novedusi.
Un šeit jau miegs vairs nebija ne prātā, jo viņš tā “baidījās nomirt”, ka nācās izsaukt ātros un līdz rītam turēt viņu aiz rokas… Tad meitene ātri saprata, ka labāk darboties pēc viņa noteikumiem un apspriest to, ko viņš vēlas apspriest. Tāpat viņa ievēroja, ka mīļotais pārāk smalki zināja par katru viņas sarunu un saraksti Tīmeklī.
Emocionālā vardarbība
Meitene centās pastāstīt tuviniekiem par savām aizdomām, bet viņai neviens nenoticēja, tajā skaitā arī es: “Kāda izsekošana? Kāda kontrole? Viņš vienkārši cenšas civilizēti noskaidrot attiecības.” Tas jau pēc viņu šķiršanās noskaidrojās, ka viņas dators bija tādā mērā piebāzts ar visādām spiegošanas programmām, ka pat pieredzējuši meistari neprata tās izdzēst. Bet jaunajā apgaismojumā, kuru viņš uzstādīja viņas dzīvoklī, tika atrastas īstākās noklausīšanās ierīces.
Pēc tā visa meiteni atbalstīja vecāki un viens tuvs draugs, kurš noticēja, ka visas viņas sūdzības nebija sieviešu fantāzijas augļi, bet murgaina realitāte. Mīļoto šķiršanās atgādināja kriminālā televīzijas raidījuma “Mīlestības cena” sižetu.
Romeo neveiksminieks dzīvoja viņas dzīvoklī un doties projām netaisījās. Nonāca pat līdz tam, ka pēc kārtējās attiecību skaidrošanas viņš mēģināja vannasistabā pakārties. Bet pēc neveiksmīgā suicīda gadījuma mūsu varonis uzlauza draudzenes elektronisko pastu un viņas vārdā aizsūtīja visiem paziņām vēstules ar ielūgumu uz kāzām.
Tas viņam šķita vēl par maz un vēlāk viņš aizsūtīja vēstījumu apmēram ar tādu saturu: “Man ir hepatīts, pārbaudieties, lūdzu, visi, kam bijusi ar mani saskare.”
Vārdu sakot, meitene vēl ilgi nevarēja nomierināties un pa ielu gāja tikai tuva drauga pavadībā, baidoties, ka bijušais mīļotais kaut kur viņai uzglūn. Taču tas jau bija atveseļošanās etaps. Blakus vienmēr atradās vecāki, viņas labākais draugs un labs psihologs.
Par tādiem vīriešiem nevar teikt “sit – ej projām”, jo murgs sākas tur, kur beidzas neredzamā iemīlēšanās robeža.
Patika redzētais? Iesaki draugiem
Nākamais raksts
