Mēs piedāvājam noskaidrot, vai ir pieļaujami zīdaini barot ar krūti publiskās vietās, vai tas vairs neietilpst pieklājības rāmjos?

Bērna barošana ar krūti

Jauno māmiņu dzīve šodien nepavisam nelīdzinās mūsu māšu un vecmāmiņu dzīves veidam. Jaunu dzīves sfēru rašanās, bet kopā ar tām arī situācijas, kuras nav aprakstītas nevienā grāmatā par etiķeti, bieži vien jaunās māmiņas nostāda sarežģītas izvēles priekšā; nospļauties par sabiedrības viedokli vai caurām dienām sēdēt četrās sienās.

Bērna barošana – sakrāls process un galēji personīgs. Sieviešu krūtis kļuvušas par vulgāru objektu, tās sākuši nepiedienīgi atkailināt, redzams, cilvēki jau sen aizmirsuši par īsto sievietes sūtību. Sabiedrības reakcija par mātēm, kuras atkailina krūtis, mēdz būt pilnīgi dažāda – no nosodošiem skatieniem līdz pat publiskiem skandāliem.

Barojošu māti var izvadīt no kafejnīcas vai palūgt piesegties ar salveti modernā restorānā, bet sabiedriskie darbinieki bieži uzstājas ar skaļiem paziņojumiem, pielīdzinot barošanu ar krūti ekshibicionismam. Ir jāpiezīmē, ka dabiskas barošanas piekritēji reizēm savu pozīciju aizstāv ne mazāk agresīvi, sak, es esmu māte un man ir tiesības, varu nospļauties par visiem, man bērns ir svarīgāks.

Kāpēc mūsdienu sabiedrībā zīdaiņa ēdināšanas svētais rituāls kļuvis par iemeslu masu protesta akcijām, kurās iziet simtiem māšu, gatavas barot visu acu priekšā pat automātu stobru priekšā?

Vēlies barot, tad baro, nevēlies piesegt krūti – nepiesedz. Sekot etiķetes noteikumiem vai nē – izvēle pilnīgi personīga. Audzināts cilvēks pat nepaskatīsies uz to, kā māte baro zīdaini parkā, jo cieši skatīties ir nepieklājīgi.

Šeit rodas jautājums: kāpēc, personīgi, šī neveiklā tiesību aizstāvēšana par jau tā dabisku procesu? Šķiet, ka tas ir strīds starp divām pusēm, kuras nav dzirdējušas par pieklājības pamatnormām.

Neviens nav tiesīgs likt mums pārdzīvot par citu cilvēku jūtām un, vēl jo vairāk, mums nav jāsarežģī sava eksistence ar citu cilvēku problēmu risināšanu. Piedevām, sabiedrība nedod mums tiesības traucēt apkārtējo labklājību. Tam ir izdomātas uzvedības normas, sauktas par etiķeti.

Atkailinātas krūts demonstrēšana var samulsināt blakus sēdošu meiteni vai puisi, aizskart reliģiozas jūtas un pat nomākt vēlēšanos kļūt par tēvu vai māti.

Nav grūti ievērot, ka attieksme pret publisku barošanu cieši savijas ar sievietes cīņu par tiesībām rīkoties ar savu ķermeni un aizstāvēt savas intereses. Sabiedrības aizliegums publiski izmantot krūti tai paredzētiem mērķiem – seksuālās objektivitātes rezultāts. Kaut arī barošanai ar krūti nav nekāda seksuāla zemteksta un nevadzētu būt.

Ņemot vērā māšu sašutumu par to, ka arvien biežāk uz ielas var satikt sievietes ar dekoltē līdz nabai, kas nemulsina nevienu, var teikt tikai vienu: katrs pats sev izvēlas atļautības mēru. Var atļauties to pašu, ko nekulturālas personas vai censties būt par labi audzinātu cilvēku ar labām manierēm.

Vienkāršu pieklājības normu ievērošana – civilizētas sabiedrības atšķirības pazīme. Bet kā tu attiecies pret bērnu barošanu publiskās vietās? Obligāti padalies ar savu viedokli ar mūsu redakciju komentāros.