Ērts bērns. Ērtiem bērniem ļoti neērti dzīvot.

Advertisement
Advertisement

Kad dēls gribēja nodarboties ar karatē piektajā klasē, viņš netika laists (Traumas). Septītajā viņam neļāva iesaistīties breika dejās (Vispār svētlaime!). Astotajā ar varu nosūtīja uz lidmašīnu modelēšanu (Kāda vēl literatūra? Kas par nodarbošanos puisim?).

 

— Izsaucāt? – mamma apsēžas iepretim Marivannai un uzmanīgi skatās.
— Jā, protams. Jūs esat Vaņas mamma? Man ar jums ir nopietna saruna.
— Es jūs uzmanīgi klausos, — mamma laipni smaida un skatās uz skolotāju pelēkā, adītā svīterī, redzami ne jaunā, bet līdz vīlītei kārtīgā.
— Jūs saprotiet, pat neznu, kā jums to pateikt. Vaņa skolā citiem bērniem pārdeva lēcējus! Skolotāji redzēja un man pateica!Es izsaucu mašu – viņa saka, ka tiešām ir pirkusi lēcēju. Un citi bērni arī, – Marivanna ietur teatrālu pauzi un nogaidoši skatās uz mammu.

Raksta turpinājums
Mamma, turpinot laipni smaidīt, nedaudz piepaceļ labo uzaci:

— Un?
— Kādā nozīmē - un? – Маrivanna acīmredzami bija gaidījusi citu reakciju uz saviem vārdiem.
— Nu - un kas? Pārdeva lēcējus. Tās ir tādas bumbiņas, lēkājošas, ja? Es sapratu. Bet jūs mani kāpēc izsaucāt?
— Bet, kā tad. Tāpēc jau arī izsaucu. Skolā, starpbrīžos…
— Тas ir, ne jau stundu laikā?
— eee… — jautājums skolotāju redzami izsita no sliedēm. – Nē. Bet kāds tam sakars ar to. Viņš! Skolā! Pārdeva! Rotaļlietas!

Mamma paceļ otru uzaci:

— Viņš slikti uzvedās? Par viņu sūdzējās skolotāji? Viņš saņēma divnieku? Sakāvās ar kādu? Kaut ko nozaga? Galu galā – piekrāpa savu pircēju un nepiegādāja nopirkto lēcēju?

Маrivanna dažas sekundes sastingst ar atvērtu muti, pirms spēj turpināt:

— Nē, bet…
— Тas ir, viņš brīvajā brīdī starpbrīdī izrādīja savu patstāvību un realizēja savu mazo biznesa plānu, nekaitējot mācībām vai uzvedībai?
— Jūs nopietni?
— Pilnībā. Es cenšos noskaidrot iemeslu, kura dēļ es šodiem atprasījos no darba, lai ierastos pie jums.
— Bet es taču jau teicu! – Маrivanna sāk nervozēt.
— Es lūdzu piedošanu. Liekas, es neesmu uzmanīgi izlasījusi uzvedības noteikumus skolā. Bet absolūti nevaru atcerēties, ka tur būtu bijis vismaz kaut kas par aizliegumu pārdot lēcējus starpbrīdī.
— Kā jūs nesaprotat, — sāk iekarst skolotāja. – Skolā nedrīkst neko pārdot!
— Tiešām? Jums ēdnīcā bulciņas dod par brīvu?
— Kāds šeit sakars ar bulciņām?
— Jūs taču teicāt, ka skolā neko pārdot nedrīkst. Bet es nezin kāpēc katru nedēļu bērnam dodu naudu bulciņām.
— Тā. Jūs ko, nopietni? Viņš skolā pārdeva citiem skolniekiem rotaļlietas! Šī ir skola nevis tirgus! – Marivanna sāk dusmoties.
— Es, protams, atvainojos, bet , ko jūs konkrēti gribat no manis? Ja jūsu noteikumos uzrakstīts, ka to darīt nedrīkst – tad vienkārši parādiet šos noteikumus Vaņam. Viņš ir ļoti jūtīgs pret likuma pārkāpšanu.
— Bet jūs nevēlaties kaut kā viņu ietekmēt?
— Ietekmēt? – mamma dažas sekundes aizdomājas. – Varbūt jā. Viņš izstrādāja savu mazā biznesa plānu, identificēja potenciālo pircēju vajadzības, kaut kur atrada vietu iepirkumiem, aprēķināja iespējamo peļņu. Un tas viss bez manas palīdzības. Pilnīgi patstāvīgi. Jā, es domāju, ka ir vērts viņu atalgot. Kā jūs domājat – ar ūdens parka apmeklējumu nedēļas nogalē pietiks? Jā un, lūdzu, nākamreiz ļaujiet mums šādus jautājumus risināt pa tālruni. Man ir darbs un laiks ir nauda.
Ērts bērns – jūsu priekšā ir tipiska divu realitāšu sadursme - skola un pieaugušais, mūsdienu un postpadomju, paklausīga un neatkarīga, pazīstama un radoša. Nezin kādēļ daudzi vecāki vēlas, lai viņu bērns līdz 18 gadu vecumam būtu ārkārtīgi paklausīgs, inerts, kluss (un vēlams mēms) teicamnieks un pēc tam pēkšņi pārvērstos par veiksmīgu, pašpārliecinātu un panākumiem bagātu biznesmeni.

Un ir ļoti pārsteigti – te bērniņu “iestādināja” institūtā, un ar mājokli palīdzēja un darbā iekārtoja, bet nekas nemainās. Dēls kā biroja planktons novelk dienu līdz vakaram, piektdienās dzer alu un visu nedēļas nogali sēž pie datora. Viņš vēl prasa naudu arī no vecākiem. Bet pašam jau divdesmit piektais gads iet ... Nu, ko mēs esam izdarījuši nepareizi? Galu galā viss viņam, mīļajam.

Un viņi reti atceras, ka tad, kad dēls piektajā klasē vēlējās karatē, viņam to neļāva (Traumas). Septītajā neļāva iesaistīties breika dejās (Pilnīga svētlaime!). Astotajā klasē ar varu nosūtīja uz lidmašīnu modelēšanu (Kāda vēl literatūra? Kas par nodarbošanos puisim?). Devītajā pārcēla uz angļu liceju (Padomā tik, draugi! Iegūs jaunus!).

Bet vienpadsmitajā aizliedza tikties ar pirmkursnieci (Viņam šādas Katjas vēl vagons būs). Neatļāva iestāties žurnālistikā (kur, kur?). Nosūtīja uz maksas ekonomisko (nu un kas, ka ar matemātiku slikti! Iemācīsies!). Iekārtoja darbā pie tēvoča Koļas uzņēmumā (Kur viņš tagad pats var atrast darbu ... tāds laiks ...).

Jā, un ir briesmīgi pārsteigti. Lūk, kaimiņa dēls - viņš bērnībā bija īsta nelaime! Vienmēr staigāja ar sadauzītiem ceļgaliem. Skolā katru gadu mainīja sekcijas, viņš nekur neaizsēdējās. Devās studēt par politologu. Pameta pēc gada.
Tad viņš kaut kur strādāja no aptuveni astoņpadsmit gadu vecuma. Tikai divdesmit gados iestājās neklātienē. Un tagad - savs uzņēmums, automašīna, skaista sieva, drīz būs bērni. Kopā ar sievu, redz, ar velosportu aizraujas, katru nedēļas nogali kaut kur brauc, kaimiņiene man parādīja fotogrāfijas. Kā gan tā?

Situācijas, protams, ir aprakstītas pārspīlēti. Bet vispārējā tendence ir šāda. Ja bērnam nav ļauts uzņemties iniciatīvu trīs gadu vecumā un visu pēc kārtas aizliegt desmit gadu vecumā, tad divdesmit gados viņš pēkšņi nekļūs neatkarīgs un pašpārliecināts. Viņš vecākiem būs ļoti “ērts”, neplēsīs drēbes, nedauzīs ceļgalus un nestrīdēsies ar skolotājiem, aizstāvot savu viedokli.

Ērts bērns. Viņš būs paklausīgs un īpaši pareizs. Tikai vecākiem būtu jāaizdomājas – kādu bērnu viņi vēlas izaudzināt?
Ērtu bērnībā vai veiksmīgu dzīvē? Kad bērns metas no hobija uz hobiju, meklējot sevi, ak, kāds kārdinājums nošņākties un likt viņam turpināt iet uz ienīsto mūzikas skolu.

Тikai pēc tam gala rezulātā var iegūt cilvēku, kuram ne tikai nav savu interešu, bet arī ar principiāli milzīgu naidu pret mūziku.
Ērts bērns. Bērns – tāds pats cilvēks, tikai maziņš.

Arī viņam jābūt balss tiesībām un atbildīgam par saviem lēmumiem. Tikai šādā veidā viņš var izaugt par atbildīgu pieaugušo nevis par infantilu memmesdēliņu. Ja visus lēmumus pieņemt viņa vietā, neapspriežoties, jūs tagad varat padarīt savu dzīvi vieglāku un arī sarežģīt to nākotnē. Turklāt, kā sev, tā bērnam.

Un atsevišķa tēma - vecāku atbalsts. Ne tāds, kas ‘iekārtos institūtā ar tēta drauga māsasdēla palīdzību, jo novirziens ir perspektīvs’. Bet tāds, kas ‘tu izlem, bet mēs ar tēti tavu izvēli atbalstīsim’.

Iemācieties uzklausīt un dzirdēt savus bērnus. Ieteikt nevis piespiest. Atbalstīt nevis likt šķēršļus. Piedāvāt nevis likt. Paskaidrot nevis aizliegt. Un būs jums laime.

Patika redzētais? Iesaki draugiem

Nākamais raksts

Advertisement

Jaunākie komentāri

0 0 18:55 20.04Valdis
Uzraksti LATVIEŠU valodā! Šo apģērba gabalu sauc par Žaketi!!
0 1 15:14 30.03Una
Manuprāt ši kūka ir viegli pagatavijama es iesaku šo kūku noteiktj un personām kurām garšo iesaku nogaršot arī šokolādes desu.
0 0 10:06 21.03Enija
haha
Advertisement

Pierakstīties iknedēļas jaunumiem

Tavs e-pasts
Pārpublicēšana tikai ar rakstisku atļauju | Kontakti | Noteikumi | Par sīkdatnēm | Pasaule caur vārdiem | Fotogrāfija & video | Ceļotājs, kurš gandrīz ceļo | © Torno.lv 2012 - 2024