Slavenais amerikāņu psihologs Ēriks Berns savos darbos rakstīja par to, ka vecākiem vajadzētu būt piesardzīgākiem savās cerībās. Un šodien mēs padalīsimies ar tevi par viņa viedokli, lai palīdzētu vecākiem saprast, cik lielā mērā bērna nākotne ir atkarīga no viņiem.

Dzīves programma

Ēriks Berns – amerikāņu psihologs un psihiatrs, scenāriju plānošanas un spēļu teorijas jēdziena autors. Viņš apgalvoja, ka katra cilvēka dzīve tiek programmēta jau bērnībā līdz 5 gadu vecumam, bet pēc tam mēs vienkārši dzīvojam pēc izvēlēta scenārija.

Scenārijs – tas ir mūsu dzīves plāns, kurš izveidojas agrā bērnībā, lielākoties vecāku ietekmē. Berns uzskata, ka tas darbojas kā psiholoģisks impulss, kurš ar milzīgu spēku grūž cilvēku uz priekšu pretī viņa liktenim. Ļoti bieži tas notiek neatkarīgi pat no tā, ko cilvēks vēlas īstenībā.

Dzīves scenārijs sāk veidoties pirmajos dzīves gados, pārsvarā to ieprogrammē māte. Tieši tas formē mūsu scenārija sākuma karkasu. Tas ir kā “primārais protokols” attiecībā par to, kas mēs būsim turpmāk. Šī karkasa formēšanas process turpinās līdz sešiem gadiem.

Kad bērns kļūst sešu gadu vecs, viņa dzīves plāns jau ir gatavs. Īstenībā šis fakts bija zināms vēl viduslaikos, to izmantoja garīdznieki un skolotāji, kuri teica: “Atstājiet man bērnu līdz sešiem gadiem, bet pēc tam ņemiet atpakaļ.” Labs pirmsskolas audzinātājs var paredzēt, kāda dzīve bērnu sagaida, vai viņš kļūs par uzvarētāju vai neveiksminieku.

Zemapziņas plāns nākotnei, mūsu dzīves programma, visbiežāk tiek veidota pēc ģimenes instrukcijām. Svarīgs ir viss, ko vecāki saka savam bērnam. Viņš vecāku vēlēšanos uztver kā komandu, bet tā tas var palikt uz visu mūžu. No tā var atbrīvot tikai spēcīgs emocionāls satricinājums, dramatiski notikumi, piemēram, vecāku neatbalstīta mīlestība.

Psihologs apgalvo, ka tādu atbrīvošanu var panākt ar psihoterapiju, bet ievērojami lēnāk. Vecāku nāve ne vienmēr noņem šo “vārdojumu”. Gluži otrādi, vairumā gadījumu tas kļūst vēl spēcīgāks.

Berns saka: “Visbiežāk bērna lēmumi nevis apzināta plānošana brieduma gados nosaka cilvēka likteni.” Un tas patiešām tā ir, reizēm rodas tāds iespaids, ka cilvēkus virza uz kaut kurieni nezināmi spēki. Piedevām, pat ja tas ir pretrunā viņa dzīves mērķiem.

Tie, kuri sapņo par naudu, to zaudē nesaprotamu iemeslu dēļ, kuri alkst mīlestību, izraisa cilvēkos tikai naidu. Tieši tā darbojas arī dzīves programma, kas ielikta mūsos kopš bērnības.

Taču ir viens bet: scenārijs nedarbosies, kamēr pats bērns to nepieņems. Protams, to nepavadīs mūzika un uguņošana, vienkārši reiz bērns var pateikt: “Gribu būt kā mamma.” No šī brīža programma sāk darboties.

Visbiežāk programmēšana notiek negatīvā formā, kad vecāki piebāž bērniem galvu ar dažādiem ierobežojumiem. Liegumi apgrūtina iespēju pielāgoties apstākļiem, bet atļaujas, pretēji, piedāvā izvēles brīvību. Taču atļauju nevajag padarīt par visatļautību.

Svarīgākās atļaujas, kuras tev jādod bērnam – tā ir atļauja mīlēt, mainīties, tikt galā ar savām problēmām. Starpība starp tiem, kuri saistīti ar dažādiem aizliegumiem un tiem, kuriem ir atļaujas, uzreiz redzama. Liegumu slogs lauž cilvēku likteņus. Panākumi, bagātība un pat skaistums – tas viss ir atkarīgs no vecāku atļaujas.

Ēriks Berns saka: “Būt skaistai (tāpat kā gūt panākumus) tas nav anatomijas, bet vecāku atļaujas jautājums. Anatomija, protams, ietekmē sejas jaukumu, tomēr tikai atbildot tēva vai mātes smaidam, īstā skaistumā var uzplaukt meitas seja.”

Un šis ir tas, kas jāapgūst katram vecākam! Ja tu redzi savā dēlā dumju, vāju un neveiklu bērnu, tad tāds viņš arī būs. Ja tu uzskati savu meitu par neglītu vai pamuļķi kopš bērnības, tad tu pats nolem viņu tādai dzīvei.

Vecāki – tas ir pamats, uz kura veidojas bērna dzīve. Ļoti svarīgi apzināties to, ko tu domā par savu bērnu, kā pret viņu izturies un kādu programmu ieliec viņa dzīvē.

Vai tu piekrīti Ērika Berna viedoklim? Kā tu uzskati, vai mūsos ielikta kaut kāda programma kopš pašas bērnības vai tas vispār neietekmē mūsu dzīvi? Dalies ar savu viedokli komentāros.