2. Pastāv aizliegums zināt to, ko jūs zināt.

Iemācījušies to visu, jūs tāpat iemācījāties to neizmantot.

Pastāv aizliegums izmantot savas ārējās jūtas. Nedrīkst sevi aptaustīt, nedrīkst zināt dažādas savas daļas, zināt, kas tu esi, just to, ko tu jūti un zināt to, ko tu zini. “Pieej klāt, noskūpsti Agates tanti uz atvadām, tu taču zini, kā viņa tevi mīl,” – Jūs zināt, ka viņa jūs nemīl, bet jums tas ir jādara, neskatoties uz to, ka nevēlaties. Tā vai citādi jūs to darāt un drīzumā tas kļūst pārāk sāpīgi, tā ka jūs aizmirstat, ka jūs nevēlaties to darīt.

Viens no indīgiem piemēriem: maza meitenīte skrēja pa priekšu savai ģimenei, meklējot interesantu taciņu. Drīzumā noskanēja mātes skanīgā balss: “Tu taču nevēlies turp nokāpt, dārgā?” – Lūk, tā. Māte nepateica: “Es aizliedzu tev iet uz turieni” – vai vismaz tā: “Pievaldi savu ziņkāri” – ka varēja saprast: tik tiešām, mežā nedrīkst bērniem ļaut attiet no sevis pārāk tālu.

Bet frāze: “Tu taču negribi” sagrauj pašu impulsu nevis novērš rīcību. Es gandrīz varēju dzirdēt, kā mazā meitenīte pie sevis saka: “Tad, re kā! Es domāju, ka gribu, bet, laikam, es negribu. Mammai vienmēr taisnība. Laikam, es patiešām negribu!”

Geštaltam nekam nav jāmāca. Jūs jau zināt visu, kas jums vajadzīgs. Lieta tikai tāda, lai atbloķētu, atvērtu, atlaistu.

3. Viss, ko jūs zināt, ir šeit un tagad.

Zināt jūs par to vai nē, bet viss ir šeit, tieši tagad. Viss, kas vien ar jums notiks un viss, kas ar jums bija noticis, viss, kas var jūs ietekmēt nākotnē – ir tieši tagad. Debesīs nav kartotēkas, kurā glabātos jūsu pieredze, lai to nosūtītu jums lejā pēc vajadzības.

Katrs impulss kādam iesist, kuru jūs kaut kad esat izjutuši, ir saglabājies jūsu muskuļos tāpat kā katra atturēšanās no tā. Tā ir daļa no tā, ko sauc par apspiešanu vai izstumšanu - muskuļu sasprindzinājumu atturoties no impulsa realizācijas. Tas viss ir šeit, nervu – muskuļu sistēmā.

Patiesībā, ja varētu katru no mums apstādināt uz mirkli un pēc tam mūžības garumā izvērst šo dzīves mirkli, mēs tajā atklātu visu. Visu, visu, visu.

Tātad, apkoposim gala rezultātu Geštalta piecu minūšu izklāstam:

Jūs jau zināt visu, ko jums vajag zināt un jūs ziniet to tagad. Tēlaini izsakoties, eksistē apzināšanās plūsma, kas notiek visu laiku – potenciāla, bet pilnīga. Ja tikai mēs varam tajā iedziļināties, tad jebkura atbilde, kas mums vajadzīga, ir tur.

Ja jūs varat noformulēt jautājumu – jūs saņemat atbildi. Jūs nevarat noformulēt jautājumu, uz kuru jūs nevarētu saņemt atbildi. Jūs varat nezināt atbildi – jums var nebūt tiešas piekļuves pie tās – bet tā ir tur. Pomo indiāņiem ir paruna: “Tas, kas cilvēkam vajadzīgs, viņam jau ir”. Ja jūs varat noformulēt pieprasījumu, jūs sākat to īstenot.