-
- 1865 x
-
https://torno.lv/xrZH58T
Indija ir unikāla valsts. Septītā vietā un otrā vietā attiecībā pret pasaules iedzīvotājiem valstij ir diezgan strauji augoša ekonomika, neskatoties uz to, ka lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa. Otra lielākā valsts problēma ir apkārtējās vides piesārņojums.
2013. gadā indietis Mazins Muhtars dzīvoja Ņujorkā, kur viņš nejauši satikās ar savu nākamo sievu Parvitu Sarmu. Kopā viņi sapņoja atgriezties Indijā un radīt skolu nabadzīgajiem. Nu, ieskatoties nākotnē, viņi realizēja savus plānus, bet nedaudz atšķirīgi nekā iedomājās.
Raksta turpinājums
Pēc trim gadiem Mazins un Parmita ieradās Indijā un atvēra Akšar, pilnīgi bezmaksas skolu nabadzīgiem bērniem. Vienīgais nosacījums bija atnest plastmasas atkritumus.
Indijā plastikāta dedzināšana ir normāla parādība, tāpēc pāris nolēma padarīt par sava veida mācību maksu atkritumus, kurus pēc tam nosūtīja pārstrādes centram. Tādējādi viņi turpināja mācīt bērnus bez maksas un tajā pašā laikā viņi palīdzēja savai valstij pienācīgi atbrīvoties no plastmasas.
„Es joprojām atceros, kā mūsu klases tika piepildītas ar toksiskām gāzēm katru reizi, kad kāds apkārtējos rajonos dedzināja plastmasu. Šeit tā bija norma - plastmasas atkritumu sadedzināšana. Mēs vēlējāmies to mainīt un sākām iedrošināt mūsu skolēnus nest plastiku kā mācību maksu,” - atceras Parvita.
Akšarā mācās ne tikai bērni, bet arī viņu vecāki. Pirmo reizi ar laulātajiem nevēlējās sadarboties, bet, kad viņi sāka lasīt lekcijas par plastmasas kaitīgumu, daudzi cilvēki saprata, kādiem draudiem pakļauj savus bērnus.
Pēc nodarbībām daudzi skolnieki paliek skolā un palīdz utilizēt atkritumus. Būtībā viņi tos šķiro un sapresē. Pirms skolas atvēršanas daudzi bērni bija spiesti strādāt raktuvēs, saņemot $ 2,5 dienā.
Tad Mazins un Parmita nolēma piesaistīt savus skolēnus darbam skolā. Vecākiem un spējīgākiem skolniekiem tika lūgts mācīt jaunākos, bet viņi nespēja maksāt. Tad tika nolemts ieviest skolas iekšējo valūtu, par kuru skolnieki varēja iegādāties pārtiku, apģērbu vai skolas piederumus.
To varēja nopelnīt par labām atzīmēm, junioru apmācību un palīdzību plastmasas utilizēšanā. Tajā pašā laikā skolnieki tiek sodīti par sliktu uzvedību un dažādiem nodarījumiem. Pēc zināmas summas uzkrāšanas skolnieks var pat lūgt skolotājiem palīdzību un viņi pasūtīs bērnam vajadzīgo lietu no Amazon.
„Mēs izmantojam bērnu darbu, lai cīnītos pret bērnu darbu - bērniem, kas dzīvo nabadzībā, ir jānopelna nauda, lai viņi varētu turpināt mācīties. Mēs tos pieņemam kā pedagogus un sociālos darbiniekus, samaksājam, pamatojoties uz viņu prasmēm un zināšanām un tiek sodīti par sliktu rīcību. Kad skolēni pāriet uz nākamo klasi, viņu „alga” palielinās. Tā pieaug arī ar jaunu prasmju rašanos,” - saka Mazins Muhtars.
Skolā bērni mācās matemātiku, valodas un dabas zinātnes. Turklāt ir pieejamas arī galdniecības nodarbības, izšuvumi, apstrāde un pat fotogrāfija. Radītāji uzskata, ka viņu pieeja māca arī bērniem atbildību un demonstrē mūsdienu problēmas. Daudzi pat raksta projektus par plastmasas apkarošanu kā izlaiduma darbus.
Kad Mazins un Parmita uzsāka skolas izveidi, viņiem bija tikai 20 skolnieku un tagad pēc pāris gadiem jau 110. Pāris sapņo atvērt līdzīgas skolas, cik vien iespējams, visā Indijā un mēs ceram, ka viņi gūs panākumus.
Lūk, tā tikai divu cilvēku entuziasms vismaz mēģina tikt galā ar gaidāmo katastrofu, kamēr varas vīri sēž ar saliktām rokām. Izrādās, ka, ja apvieno kaut ko, kas šķiet nesaderīgs, var iegūt ļoti negaidītu rezultātu. Labu veiksmi jums un paldies!
Patika redzētais? Iesaki draugiem
Nākamais raksts
