Un, kaut arī viņas, iespējams, visiem spēkiem ir centušās mūs audzināt, mūsu attiecības ar viņām var būt caurvītas ar slēptu kauna, vainas un pienākuma sajūtu. Faktiski mēs visā pieaugušo dzīves laikā varam turpināt sevī nest paslēptus un nepiedotus aizvainojumus, bailes, vilšanos un neapmierinātību pret mātēm. Šīs dziļās sāpes parasti ir nedzīstošu garīgo brūču rezultāts, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē.

Ja jums ir garīga bērnības trauma, kuru saņēmāt no savas mātes, tad ir ļoti svarīgi iemācīties atgūties, atjaunoties un samierināties ar tām iekšienē esošajām, salauztajām daļiņām, kuras joprojām alkst pēc mātes mīlestības. Dziedēšana no bērna garīgām brūcēm desmitiem reižu var uzlabot jūsu dzīvi un attiecības. Un šodien mēs apskatīsim, kā to izdarīt.
Kas tas ir - garīga trauma?

Man ar māti vienmēr ir bijušas ļoti saspringtas attiecības. No bērnības es atceros lielas bailes un godbijību, ko jutu pret viņu. Bailes, jo viņa bija galvenā mājsaimniecībā un godbijību, jo viņa bija neticami nesavtīga. Viņa kā māksliniece bija (un joprojām ir) ļoti prasmīga akvareļu un eļļas gleznošanā, taču, neskatoties uz to, cik izcila viņa bija, viņa nekad nespēja realizēt savu sapni kļūt par profesionāli apmaksātu mākslinieku.

Šos sapņus aizēnoja tas, ka viņa turpināja dzemdēt bērnus un galu galā kļuva reti brīži, kad viņa paņēma rokās zīmuli vai otu. Es viņā vienmēr varēju sajust šo slēpto vilšanos un aizvainojumu. Es uzskatu, ka daļēji viņa jutās kā neveiksminiece, tāpēc vienīgā joma, kurā viņa varēja gūt panākumus, bija bērnu audzināšana.

Kad es kļuvu vecāka, apbrīnu un pieķeršanos, ko jutu pret savu māti, aptumšoja dusmas, skumjas un pat riebums. Lai arī viņa bija ārkārtīgi dāsna, veltot laiku un pūles, viņas emocionālais aukstums mani uztrauca. Viņa ļoti skaidri lika saprast, ka es esmu bērns un viņa ir vecāks. Nebija nekādas vienlīdzības vai vidusceļa, kurā mēs varētu satikties. Vienīgais, kad jutos kā savas mātes draugs un uzticības persona, bija tas, kad es darīju visu, ko viņa no manis gribēja, es centos būt laba meita.

Pašlaik es nerunāju ar savu māti, izņemot īsziņas vairākas reizes gadā. Viņa man ļoti skaidri pateica, ka viņa netbalsta manu vīra izvēli, kam es pilnīgi nepiekrītu. Tomēr, neskatoties uz naidīgumu starp mums, viņa joprojām man atgādina, ka “mana ģimene mani mīl”, kas patiesībā liek man apšaubīt viņas sirsnības realitāti.

Emocionālās brūces, ko mātes mums nodarījušas, ir traumas, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē un dziļi ietekmē mūsu dzīvi. Atstājot tās neatrisinātas, mēs tālāk nododam brūces saviem bērniem, bet pirms tam mātes nodeva mums savas. Šīs brūces sastāv no toksiskas un nomācošas pārliecības, ideāliem, uztveres un izvēles. Visbeidzot, mūsu bērni atkārto ciklu, nodarot pāri saviem bērniem un viņu bērniem ar gadsimtiem ilgi neatrisinātām sāpēm. (Lūdzu, ņemiet vērā, ka mūsu tēviem ir savas brūces, taču šajā rakstā es vēlos īpaši koncentrēties uz mūsu mātēm.)

Ja jums ir bērnības traumas, tad jums radīsies sekojošas problēmas:

• (Sievietēm) visu laiku sevi salīdzināt ar citām sievietēm un sacenšaties ar viņām;
• Sabotējat sevi, kad izjūtat laimi vai panākumus;
• Piemīt neskaidras robežas un neesat spējīga pateikt «nē»;
• Nodarbojaties ar pašapvainošanu un jums ir zems pašnovērtējums, kas parādās kā galvenā pārliecība: «Ar mani kaut kas nav tā»;
• Līdzatkarība attiecībās;
• Мinimizējat sevi, lai būtu patīkama un pieņemta;
• Nevarat pilnībā izteikt savas emocijas;
• Bez vajadzības upurējat savus sapņus un vēlmes citu cilvēku labā;
• Zemapziņas līmenī gaidāt mātes atļauju, lai tiešām dzīvotu savu dzīvi.

No mātes gūtās traumas (runa par garīgām traumām) attīstās agrā vecumā un ir saistīti ar pārliecību, ka “es biju atbildīga par savas mātes sāpēm” un “Es varu padarīt savu māti laimīgu, ja esmu laba meitene / zēns”.

Patiesība ir tāda, ka mēs neesam atbildīgi par savas mātes sāpēm, par to atbildīga ir tikai viņa pati. Mēs nevaram padarīt mūsu mātes laimīgas, ja vien viņas patiesi nenolemj būt laimīgas. Tomēr diemžēl, būdami bērni, arī zemapziņas līmenī par to nezinājām, daudzi no mums joprojām uzskata, ka esam vainīgi savu māšu neveiksmēs.

Kā rodas mātes nodarītās garīgās traumas?

Sievietes gadsimtiem ilgi ir dzīvojušas patriarhālā pārvaldībā. Īpaši reliģijai un sabiedrībai ir bijusi liela loma mītu saglabāšanā par to, ka sievietes pienākums ir:

1. Palikt mājās un atteikties no savām ambīcijām, vienkārši būt mātei.
2. Būt galvenai aprūpētājai ģimenē.
3. Visu laiku kalpot citiem un viņu vajadzībām, atsakoties no savām personīgajām.
4. Sevi ļoti nodzīt, lai uzturētu savas ģimenes un audzinātu bērnus.

Šo intensīvo un pārcilvēcisko standartu rezultātā sievietes atsakās no saviem sapņiem, bloķē savas vēlmes un apslāpē savas vajadzības par labu kultūras ideāla apmierināšanai, kādam vajadzētu būt “mātes stāvoklim”.

Šis spiediens nomāc lielāko daļu sieviešu, rada niknumu, depresiju un nemieru, kas pēc tam tiek nodoti viņu bērniem, izmantojot smalkas vai pat agresīvas emocionālās noraidīšanas un manipulācijas (piemēram, kauns, vaina un saistības). Tas rada garīgu traumu no mātes puses.

Bet ir svarīgi, lai mēs saprastu, cik daudz mūsu mātes ir piedzīvojušas, saskaroties ar šīm nomācošajām idejām un cerībām. Ir svarīgi saprast, ka neviena māte nevar būt perfekta neatkarīgi no tā, cik ļoti viņa cenšas. Mums šīs zināšanas ir jāizmanto, lai saņemtu piedošanu.

Visbeidzot, ir svarīgi iemācīties humanizēt mūsu mātes sabiedrībā, kas viņām atņem cilvēcību. Neviena māte nevar uzvesties ar mīlestību visus 100% laika. Jo ātrāk mēs pieņemsim šo realitāti, jo labāk.

Garīgo traumu dziedēšana – 3 soļi

Mūsdienās daudzas sievietes runā par tādas dievišķās sievišķības pieņemšanu, kas teorētiski izklausās labi, taču bez pretošanās un dziedināšanas no mātes radītās traumas tas ir tikai vēl viens izplūdis ideāls un garīgas apiešanas forma.
Būdama sieviete ar ļoti dziļu bērnības traumu, es piedzīvoju, cik vientuļa un skumja var būt mātes emocionālās un psiholoģiskās prombūtnes sajūta. Lai gan man joprojām ir iespēja to mainīt, es vēlos dalīties ar jums trīs padomos, kas palīdzēs jums jūsu dziedināšanās ceļā:

1. Iemācieties atdalīt cilvēku no arhetipa.

Mēs īsi apskatījām iepriekš minēto arhetipisko māti: šī ir nesavtīga, pilnīgi dāvājoša un gādīga sieviete, kura samazina savas vajadzības par labu savu bērnu vajadzībām. Faktiski mātes ir cilvēki ar trūkumiem un problēmām. Jo vairāk mēs sagaidām, ka viņas atbildīs sabiedrības cerībām par “ideālu sievieti”, jo vairāk mēs atņemam viņām cilvēcību.

Jūs varat sev pajautāt: “Kādas graujošas pārliecības un cerības attiecībā uz manu māti man sagādā sāpes?” Pie kopīgiem uzskatiem un cerībām pieder, piemēram, “manai mātei vienmēr jābūt emocionāli pieejamai”, “manai mātei jābūt manai labākajai draudzenei”, “manai mātei nekad nevajadzētu dusmoties uz mani” utt.

2. Atmetiet cerības par to, ka jūsu māte būs tāda, kādu jūs vēlaties, lai viņa būtu.

Pārtrauciet gaidīt mīlestību, atbalstu un uzslavas no mātes. Atcerieties, ka jūs nekad nevarēsiet mainīt to, kāda viņa ir, kā arī jums nav tiesību viņu mainīt. Kad jūs pakāpeniski iemācīsieties atmest cerību, ka viņa būs tāda, kādu jūs vēlaties, lai viņa būtu, jūs varat ļaut sev apraudāt viņas prombūtni.

Pārdzīvot savas bēdas ir būtiska dziedināšanas procesa sastāvdaļa un, pēc manas pieredzes, tā var ilgt gadiem. Bet ļaujiet tam notikt. Tas galu galā jums nāks par labu.

3. Atrodiet savu iekšējo beznoteikumu mīlestības avotu.

Lai arī jūs, iespējams, neesat saņēmusi beznosacījumu mīlestību no mātes, jūs to varat atrast sevī. Lielāko daļu mana dziedināšanas procesa aizņēma tas, ko es mācījos, kā pāraudzināt savu iekšējo bērnu.

Zināšanas par to, kā sevi mīlēt, man ir pavērusi bezgalīgas mīlestības avotu, kas atbalsta, lolo un vēl man to labāko. Tas ir tas pats mīlestības avots sevī. Lēnām izšķīdinot ierobežojošos uzskatus un idejas par sevi un pasauli, jūs varat viegli pārveidot vēlmi pēc ārēja atbalsta iekšējā pieņemšanā.

Garīgo traumu dziedēšana. Kopsavilkums.

Dziedēšana no garīgām traumām pārveidos jūsu dzīvi. Jūs varēsiet noteikt pareizās robežas un izveidot veselīgākas attiecības, labāk rūpēties par savām vajadzībām, attīstīt empātiju pret citiem, vairāk uzticēties dzīvei un justies ērtāk.

Lūdzu, komentāros pastāstiet man savu stāstu, kāda bija dzīve ar jūsu mammu? Vai jums ir kāda garīga trauma? Vai jūs jau no bērnības jūtat neatrisinātas sāpes, vai jūs atrodaties šo brūču sadzīšanas procesā?