Dīvaini apzināt un pieņemt savu nāvi 26 gados. Parasti tu to ignorē. Dienas paiet, bet tu vienkārši gaidi, ka viņas turpināt iet. Kamēr nenotiek kaut kas negaidīts. Es vienmēr stādījos priekšā, kā es novecošu, kā man parādīsies sirmi mati un grumbas- pamatā, lieliskas ģimenes dēļ (daudz bērnu), kuru es plānoju izveidot ar manas dzīves mīlestību. Es līdz sāpēm to gribu....

Bet, lieta ir tāda, ka dzīve ir trausla un neparedzama, un katra diena- tā ir dāvana, bet nevis nodevas.

Tagad man ir 27 gadi. Es negribu aiziet. Es mīlu savu dzīvi. Esmu laimīga... un tas ir, pateicoties maniem tuviniekiem... Bet, manos spēkos nav kontrolēt.

Es nesāku savu vēstuli ar vārdiem “pirms es nomiršu”, it kā es baidītos no nāves. Man patīk tas fakts, ka mēs dzīvojam, bet neapzināmies tās neizbēgamību. Tikai, kad es par to runāju, to uztver kā “tabu” tēmu”, it kā ar mums tas nekad nenotiks. Tas mazliet ir sarežģīti. Es vienkārši gribu, lai cilvēku pārstātu tik briesmīgi pārdzīvot par sīkiem un nesvarīgiem stresiem dzīvē un lai cenšas atcerēties, ka katram nio mums ir vienāds liktenis, tāpēc, dariet to, ko varat, lai jūsu laiks būtu vērtīgs un brīnišķīgs, bez sīkumiem. Tajos momentos, kad jūs sūdzaties par kaut kādiem sīkumiem, vienkārši padomājiet par to, kas sastopas ar īpašām problēmām. Esiet pateicīgi par savām sīkām problēmām. Vienkārši atzīstiet, ka kaut kas jūs kaitina, bet nenesiet negatīvas emocijas savā un citu dzīvē.

Dziļi ieelpojiet, paskatieties uz zilo debesi, zaļo zāli... tas ir tik brīnišķīgi. Padomājiet, kā jums ir paveicies to spēt darīt- vienkārši elpot.

Varbūt jūs šodien nokļuvāt lielā korķī, varbūt slikti gulējāt jūsu brīnišķīgo bērnu dēļ, vai arī, jūsu frizieris apgrieza jums matus pārāk īsus. Varbūt nolauzāt savus jaunos uzaudzētos nagus, vai jūsu krūtis ir mazas, vai ir celulīts un liels vēders.

Aizmirstiet par to. Zvēru, ka jūs par to nedomāsiet, kad pienāks jūsu kārta aiziet. Tas ir tik mazsvarīgi, ja paskatās uz dzīvi kopumā. Es skatos, kā mans ķermenis pazūd, un es neko nevaru izdarīt, bet viss- ko es tagad vēlos- vēl vienu dzimšanas dienu, vēl vienus Ziemassvētkus kopā ar ģimeni, vai arī, vēl vienu dienu ar savu mīļoto un savu suni. Vienkārši- vēl vienu.

Es dzirdu, kā cilvēki sūdzas par savu briesmīgo darbu, par to, kā viņiem ir smagi trenēties: esiet pateicīgi, ka jūs vispār varat to fiziski darīt. Strādāt un trenēties liekas tik triviāli, līdz jūsu ķermenis liegs jums to darīt. Tērējiet naudu iespaidiem. Baudiet momentu. Vērtējiet citu laiku. Runājiet ar draugiem. Nolieciet pie malas telefonu. Apskaujiet tuvos. Sakiet “nē” tam, ko nevēlaties darīt. Sakiet “jā” tam, ko vēlaties izmēģināt. Stāstiet mīļajiem par to, ko jūtat. Dzīvojiet.