Šis atgadījums notika vienā nelielā pilsētiņā. Vietējā slimnīcā tika ievests zēns ar smagām traumām, kuru notrieca mašīna.

Ķirurgs neatradās darba vietā un bērna vecāki nekur nevarēja rast mieru no satraukuma. Medmāsas paziņoja, ka ārstam ir pavēstīts un viņš drīzumā atbrauks, bet tas ģimenes galvu nevarēja nomierināt.

Kad pēc desmit minūtēm beidzot ieradās ķirurgs, zēna tēvs metās pie viņa ar kliedzieniem: `Kur gan, ellē, tu vazājies? Cik ilgi var tevi gaidīt?!`

Tas tikai gurdeni paskatījās uz viņu un mierīgi atbildēja: `Lūdzu piedošanu, man nācās aizbraukt steidzamās darīšanās. Kolīdz bija iespējams, ātri braucu šurp. Bet tagad, jūsu dēla dēļ, es lūdzu jūs nomierināties un netraucēt man operēt`.
`Nomierināties?` – apvainojies iesaucās tēvs. - `Kā es varu nomierināties, kad mans dēls uz nāves robežas?! Jūs tā nerunātu, ja būtu manā vietā!`

Ķirurgs tikai pasmaidīja un teica: `Neuztraucieties. Dodu vārdu,ka izdarīšu visu, kas manos spēkos.`