10. Džons Biggs (John Bigg)

Saimons Meins (Simon Mayne), angļu tiesnesis un parlamenta loceklis kļuva par valsts apsūdzētāju Kārļa I tiesā. Meina padotais Džons Biggs, pēc nostāstiem, bija viens no bendēm ar kapuci, kuri nocirta karalim galvu.
Ātrā tiesa un pēc tam sekojošais Kārļa nāvessods izsauca plašu neapmierinātību. Olivera Kromvela „apaļgalvjiem” vajadzēja atbrīvoties no puses Anglijas parlamenta, lai vismaz kaut cik pārņemtu situāciju savās rokās.

Olivers Kromvels

Neskatoties uz to, situācija bija ļoti saspringta. Piemēram, Tomass Hoils (Thomas Hoyle), kas bija viens no izrēķināšanās ar karali dalībniekiem un kuram izdevās saglabāt vietu parlamentā, izdarīja pašnāvību gadu pēc Kārļa I nāves. Rojālisti vēlāk runāja, ka viņam visu laiku rēgojās spoks bez galvas.
Vēl viens tiesas dalībnieks, Roulends Vilsons (Rowland Wilson) nomira no melanholijas un no vainas izjūtām tajā pašā gadā.

Džons Biggs nodeva sevi metaforiskai nāvei drīzumā pēc izrēķināšanās ar Kārli. Kad monarhija tika atjaunota 1660.gadā, Meins nokļuva tiesas priekšā, tika atzīts par vainīgu karaļa noslepkavošanā un nomira Londonas Tauera.

Tauera tornis

Iespējams, no bailēm, vai arī, izjūtot savu vainu, Biggs apmetās Meina mājas pazemes alā, un dzīvoja tur pilnīgā vientulībā līdz sava mūža galam. Pēdējo reizi viņu redzēja 18.gadsimta fotogrāfijā, un viņš bija līdzīgs Evokam, „Zvaigžņu karu” personāžam. Cilvēks bija sevi izolējis no pasaules vairāk par 40 gadiem.

Evoks no „Zvaigžņu kariem”

Neskatoties uz savu uzvārdu un lielo apavu izmēru, Džons nebija gigants. Kad viņa apģērbā radās kāds caurums, viņš tam uzšuva ielāpu no ādas. Tādā veidā, viņa izskats bija īpatnējs un smagnējs.

9. Dorotija Peidža (Dorothy Paget)

Ekscentriskā sacīkšu zirga īpašniece Dorotija Peidža jaunībā bija pieredzējusi jātniece, bet ar gadiem sāka ciest no aptaukošanās. Sasniedzot 127 kilogrami sava svara un izsmēķējot aptuveni 100 cigarešu dienā, Peidža, galu galā, sāka izskatīties divreiz vecāka nekā bija īstenībā.

Viņa mazliet notievēja pēc tā, ka daži viņas tuvumā palikušie vīrieši- zirgu sporta piekritēji, pateica, ka citiem vīriešu kārtas pārstāvjiem no viņas skata paliek slikti. Saprotams, ka viņai blakus nebija tuva vīrieša.
Pat tad, kad viņas ērzelis Zelta Millers vinnēja sacensībās, cilvēki ļauni jokoja, ka , visdrīzāk, tas ir vienīgais vīrietis, ar kuru viņa savā dzīvē ir skūpstījusies.

Neskatoties uz to, ka Peidža izskatījās valdonīga, biedējoša un rupja, Dorotija cieta no pārmērīgas kautrības. Hipodromā viņa izolēja sevi no sabiedrības ar milzīgu sieviešu kārtas palīgu skaitu, un pastāvīgi nēsāja zilu tvīda mēteli un bereti.

Dažreiz viņa ieslēdzās tualetē, sagaidot, kad izklīdīs pūlis, bet ceļojot ar vilcienu, viņa bieži īrēja visu vagonu, lai saglabātu savu privāto telpu no iebrukumiem.
Ar darbiniekiem Dorotija kontaktējās, rakstot zīmītes, bet visus radušos jautājumus risināja ar speciāli izstrādātu krāsu koda palīdzību, pie tam, ne pie viena nevērsās, saucot vārdā.
Izņemot zirgus, pēc visa spriežot, tikai viena dzīva būtne sajuta Dorotijas pieķeršanos-tā bija Olga de Manna, princeses Meščerskas māsasmeita.

Meščerskis- krievu emigrants, vadīja vienu no Parīzes skolām, kurā sabojātā un nepaklausīgā Peidža bija spiesta pabeigt savu neformālo izglītošanos, pēc tam, kā viņu padzina no citām sešām skolām.
54-os gados Peidža kļuva par pilnīgu vientuļnieci,dzīvojot savā mājā Chalfont Saint Giles. Viņa sevi izolēja no ārpasaules, „peldoties” sadzeltējušās avīzes "Sporting Life" lapās, un izdarot likmes pa telefonu.

Viņa bija tik izolēta no sabiedrības, ka bukmeikeri viņai ļāva izdarīt likmes pēc sacensībām, jo bija pārliecināti, ka viņa, būdama izolācijā, nekad neuzzinās par rezultātiem. Dorotija strādāja naktī, bet dienā gulēja. 1960.gadā, kāds no viņas „krāsainā” personāla atrada viņas līķi, kas gulēja uz kalendāra ar sacīkšu sarakstu. Sievietei bija 55 gadi. Tad avīzēs parādījās milzīgs daudzums skābu rakstu par viņas dzīves veidu, kas arī pamudināja Olgu de Mannu izdarīt paziņojumu, kas aizstāvēja viņas nelaimīgo draudzeni.

8. Кеvins Tasts (Kevin Tust)

Kevins Tasts - vientuļais mednieks bet nevis parastajā šī vārda nozīmē. Desmitiem gadu viņš pavadīja vientulībā Jaunzēlandes rietumu piekrastē. Bet bija tādēļ, lai nofotografētu alni.
Pirmais mēģinājums Jaunzēlandē izmitināt aļņus notika 1900.gadā. tad tie bija palikuši četri, 10 aļņi gāja bojā skarbā jūras ceļojuma no Kanādas laikā. Ierodoties Jaunzēlandē, aļņus aprakstīja kā pieradinātus mājas ponijus.
Šī episkā ceļojuma laikā tie kļuva atkarīgiem no cepumiem. Viens no tiem ilgus gadus dzīvoja netālu no tās vietas, kur aļņus izsēdināja krastā, iespējams, cerībā, atrast cepumus.
Kanādas alnis

Nākamā aļņu partija Fjordlendā ieradās 1910.gadā. Bija tikai 10 dzīvnieki: četri tēviņi un sešas mātītes. Šis mēģinājums “ieviest” aļņus bija veiksmīgāks, neskatoties uz to, ka viena no mātītēm traumēja plecu kaulu dienā, kad ieradās jaunā dzīves vietā, bet otra tika nogalināta pēc nedēļas.
Brīvi no “cepumu atkarības”, šie aļņi diezgan ātri adaptējās jaunos apstākļos. Viņu pēcnācējus redzēja, bet reti, līdz 1953.gadam.

Laiks gāja, un tika uzskatīts, ka aļņi sen jau ir izmiruši konkurences par pārtiku rezultātā, jo cēlā aļņa populācija ir palikusi lielāka.

Cēlais alnis

Tomēr biologs Tasts atrada pierādījumus tam, ka daži aļņi tomēr izdzīvoja. Tagad viņš dzīvo pilnīgā vientulībā Fjordlendas brikšņos,lai nofotagrafētu dzīvus aļņus.
Viņa daudzu mēnešu vientulība minētajā vietā, kā arī pētnieciskais darbs, deva savus rezultātus. Dažādu dzīvnieku spalvu, kas tika atrastas Fjordlendā, DNS analīze apstiprināja, ka to izcelsme ir saistīta ar Kanādas alni. Tasta meklējumi turpinās.

7. Blanša Monjē (Blanche Monnier)

Viņa pavadīja 25 gadus ieslēgta absolūti tumšā istabā, vienmēr pusbadā un kaila. Visu šo laiku Monjē gulēja uz matrača, kurš bija pils ar utīm un savos ekskrementos.
Viņas vienīgie draugi bija žurkas, ar kurām sieviete dalīja savu maizes kumosu, Laikā, kad viņa sadraudzējās ar žurkām, sieviete bija stipri novecojusi un pamazām zaudēja saprātu. Kāds bija viņas noziegums?

Blanša iemīlēja cilvēku, kurš atradās pēc sociālā statusa zemāk nekā viņas ģimene. Taisnību sakot, Monjē kļuva par briesmīgas netaisnības upuri, un mīlestība uzvar ne vienmēr.
Pēc anonīmas informācijas Francijas policija viņu atrada un atbrīvoja 1901.gadā. Sākotnēji uzskatīja, ka viņa neizķepurosies, un lai gan fiziski gala rezultātā viņa atguvās, viņa prāta spējas tā arī nekad neatjaunojās.

Avīzes raksts, kurā tika publicēts stāsts par Blanšu pēc viņas atbrīvošanas
Pasaule bija satriekta, uzzinot, ka sievieti, kura vēlāk kļuva slavena kā “sekvestrētā Puatjē” ieslodzīja pašas ģimene, kad viņa atteicās noliegt savu mīlestību pret neveiksmīgu vietējo advokātu.
Blanša Monjē bija pievilcīga enerģiska brunete, kuru vēlējās apprecēt vairāki turīgi pilsētas vīri. Bet par lielām šausmām viņas ģimenei, kas piederēja augstākai sabiedrībai, meitene savu sirdi bija atdevusi vienkāršam advokātam.

Blanša pēc atbrīvošanas

Monjē ģimene, uzskatot, ka viņu reputācijai pienāks gals, ja viņi piekritīs meitas un advokāta precībām, nolēma nepieļaut laulības, ierobežojot jauno meiteni.
Ideju par ieslodzījumu realizēja viņas vecākais brālis – ierēdnis, bet iedeja piederēja mātei, kura cerēja, ka meitene drīzumā izmainīs savas domas. Bet Blanša nekad tā arī nepārdomāja.

Meitenes māte

Viņas iemīļotais advokāts nomira 16 gadus pirms viņas atbrīvošanas. Kad informācija par šokējošo noziegumu nāca klajā, meitenes māti iesēdināja cietumā, kur viņa drīz vien nomira no sirds mazspējas, apzinot sava šausmīgā nozieguma sekas.

6.Portlendas piektais hercogs

Šīs nošķiršanās no sabiedrības patiesos noslēpumainos iemeslus ir grūti iedomāties. Atgriežoties Viktorijas laikmetā, ir jāatzīmē, ka hercogs, kā tika paziņots, atradās ieslodzīts sava nekustamā īpašuma, Volbekas abatijas, teritorijā. Viņš bija reāls Džekils un Haids ( skotu rakstnieka Roberta Stīvensona stāsts par personības dubultošanos).

Zem viņa savrupmājas tika atrasts plašs pazemes eju tīkls, iespējams, lai viņam palīdzētu dzīvot dubulto dzīvi. Stāsts par šo cilvēku varētu kalpot par pamatu Viktorijas laika romāna sižetam. Atsevišī speciālisti par pieļāva, ka šis cilvēks iedvesmoja Čarlzu Dikenua uzsākt, vēlāk nepabeigto, romānu “Edvīna Druda noslēpums”.
Atraitne vārdā Anna Marija Drjusa (Anna Maria Druce) vairāku desmitgažu garumā uzstāja, ka viņas vīratēvs, Tomass ČVarlzs Drjuss (Thomas Charles Druce) tekstila veikala, kas atradās Beikerstrītas ielā, īpašnieks, bija nekas cits, kā Portlendas hercogs.

Annas izdotie bukleti, kas pierāda viņas teoriju
Lai gan Tomass Drjūss nomira 15 gadus pirms hercoga, Anna apgalvoja, ka bēres bija mistifikācija. Viņa lūdza veikt līķa ekshumāciju, un bija pārliecināta, ka zārks vai nu ir tukšs, vai arī aizpildīts ar svina kravu.
Tomass Drjuss, pēc viņas apgalvojumiem, inscenēja pats savu nāvi, lai “pilnībā atdotu sevi”hercogam. Anna nekad neatteicās, no savas, kā uzskatīja, sašutumu izraisoša stāsta, it īpaši tad, kad runa gāja par Portlendas dzimtas mantojumu.
Tomass Čarlzs Drjūss
1903.gadā Annu ievietoja specializētā iestādē, kur viņai diagnosticēja atsevišķus psihiskus traucējumus. Pēc tam citi viņas ģimenes locekļi uzstāja par Annas teoriju, lai gan viņu iesniegtie pierādījumi pārbaudot izrādījās, ka nav patiesi.

Portlendas hercoga biste

Tāpēc atsevišķi galvenie liecinieki lietā saņēma bargus sodus par nepatiesību liecību sniegšanu. Kad 1907.gadā tomēr tika atvērts Tomasa Drjūsa zārks un tur tika konstatēts līķis, lietu izbeidza sakarā ar nepamatotu prasību.
Tomēr Annas versija var būt patiesa. Izskatīsim pierādījumus, par kuriem runāja liecinieki.
Hercogs savus rīkojumus nodeva ar zīmīšu palīdzību. Ceļojuma laikā aizkari logos vienmēr bija aizvērti, bet pārvietojās viņš atsevišķā vilciena vagonā, kurā, iespējams (!), arī atradās, un neviens to nekad konkrēti nezināja.
Daudzus gadus vēlāk tuneļa strādnieki atrada tuneli, kas savienoja viņa Londonas māju ar māju Beikerstrītā. Hercoga izolētības dēļ neviens precīzi nezināja, kurā brīdī viņš atrodas savā istabā.
1908.gada 1.janvātra avīzes “Sketch” pirmā lapa

Viņam piegādāja un atstāja ēdienu, bet neviens neredzēja, kad viņš ēda un vai ēda vispār. Par esot slims, hercogs kontaktējās ar ārstējošo ārstu caur durvīm, kurš runāja par iespējamo diagnozi pamatojoties uz tiem simptomiem, par kuriem runāja hercogs.
Bez tam. viņa Beikerstrītas ofisa logi bija aizvērti vienmēr ar sarkaniem samta aizkariem, bet darbiniekiem bija pateikts netraucēt bosu, kad aizkari ir ciet.
Kad hercoga atrašanās vieta kļuva zināma, Drjūss noslēpumainā kārtā nozuda no redzes loka un otrādi. Pēc Drjūsa bērēm, hercogs sāka pastāvīgi dzīvot savā abatijā.
Cilvēki-vientuļnieki

5. Džons Sleiters (John Slater)

Džons Sleiters, izbijušais Royal Marine desantnieks, bija Anglijā pazīstams kā ekscentriska personība ar tieksmi uz tālām, ilgām un vientuļām pastaigām pa krasta līniju.
Pēc aiziešanas no dienesta armijā sakarā ar to, ka “ka es zaudēju interesi mācīties, kā nogalināt cilvēkus, izmantojot savas rokas”, Sleiters devās pašizzināšanas misijā, pavadot vairākus mēnešus savas dzīves Londonas ielās starp bezpajumtniekiem.

Pēc tam viņš mētājās pa pasauli, nomainīja daudzas darba vietas un sagrāva attiecības ar draugiem un ģimeni. Vienā no brīžiem viņš piedāvāja būt par cilvēku- eksponātu Londonas zooparkā sešu mēnešu garumā, lai savāktu naudu gigantiskajām pandām. Viņa piedāvājums tika noraidīts.

Vēlāk viņš basām kājām devās uzstādīt pasaules rekordu, plānojot noiet visu savas valsts krasta līniju visā garumā. Viņš pabeidza savu pastaigu spilgtā strīpainā pidžamā, viņu pavadošais kollijs nesa zamšādas zābakus.
Lai savāktu naudu labdarībai, tikai četros mēnešos viņš izgāja visu Skotijas krasta līniju. Pēc tam viņš izgatavoja strādājošu automobili no sasistām vecām sacīkšu automašīnām, salauztām veļas mašīnām, gludināmiem dēļiem un kokakolas pudelēm.

Galu galā, viņš uzaudzēja sev garu bārdu un sāka dzīvot tālu alā okeāna krastā Skotijas rietumu krastā. Pēdējo desmit gadu laikā viņš kā minimums šajā alā pavadīja četrus mēnešus gadā.
Divreiz dienā viņš bija spiests paisuma dēļ savākt savas mantas un pārnest dziļāk alā. Pa naktīm ala piepildījās ar žurkām, kuras pa viņu rāpoja un traucēja gulēt. Nav brīnums, ka viņa sieva atteicās pieņemt šādu dzīves veidu un viņi izšķīrās.
Lai cik tas dīvaini neizklausās, bet Sleiters pilnībā apmetās šajā alā. “Te ir tāds klusums, kā baznīcā. Tas palīdz man domāt. Esmu pieradis pie miera harmonijas. Tikai te var dzirdēt, kā elpo planēta, kas rada neticamu enerģiju mūsu sirdīs”.

4. Mērija Molsvorta(Mary Molesworth)

Pēc debijas Dublinas teātrī, par Mērijas talantu un skaistumu sāka jūsmot visā Īrijā. Diemžēl, šī notikuma publiskums ieinteresēja pulkvedi Ročfordu, cilvēku, kas bija pazīstams ar savu slikto raksturu.
Mērija negribēja ar viņu precēties, bet viņas tēvs uzstāja. Pulkvedis bija ļoti bagāts cilvēks un varēja piedāvāt Mērijai zemi un titulu. Tā, pret viņas gribu, Mērija Molsvorta kļuva 1736.gadā par lēdiju Belevedere un dzemdēja viņam vairākus bērnus.

Aizmirstai un vientuļai, viņai nācās pavadīt laiku ar grāfa brāli Artūru un viņa sievu Sāru. Pēc dažiem mēnešiem grāfs saņēma vēstuli, kurā bija rakstīts, ka sieva viņu krāpj ar viņa brāli, kamēr paša nav mājās.

Belevedere bija saskaities un draudēja nošaut Artūru uz vietas, un Artūrs aizbrauca no valsts. Mēriju viņš ieslodzīja savā īpašumā Gaulstaunā. Viņu sargāja apsardze, pie tam, aizbēgt viņai izdevās tikai vienu reizi.
Nabadzīte aizbēga uz Dublinu un meklēja aizsardzību pie sava tēva, bet viņš atteicās palīdzēt un izdeva viņas vīra apsardzei, kad tie ieradās viņas meklējumos.

16 gadus Mērija pavadīja ieslodzījumā. Cilvēki, acīmredzami, par viņu bija aizmirsuši, un atcerējās tikai tad, kad Artūrs atgriezās dzimtenē. Viņš nostājās tiesas, kas viņu atzina par vainīgu, priekšā un lika samaksāt milzīgu naudas sodu. Bet Artūram nebija tādas summas, tāpēc viņš nonāca cietumā.

Pēc tam Marija bija gūstekne vēl 16 gadus. Pēc grāfa nāves 1774.gadā viņu atbrīvoja pašas dēls.
Pēc atbrīvošanas par viņu uzrakstīja: “kas varētu noticēt, ka viņa bija sieviete, par kuras skaistumu mēs dzirdējām tik daudz. Viņa ir vārga un izmocīta. Ne par kādu skaistumu nevar būt runas! Viņas mati ir balti kā sniegs, viņas acīs mežonīgs blāvs spīdums, tajās ir bail ieskatīties, viņa runā drebošā balsī, kas pāriet čukstos, bet apģērbs, kas viņai mugurā, bija modē 30 gadus atpakaļ”

Par guļot nāves gultā Mērija turpināja runāt, ka viņa ir nevainīga, tāpat arī uzvedās Artūrs Ročfords, kas nomira savā cietuma kamerā. Viņu traģiskais stāsts kļuva par vienu no lielākajiem skandāliem Īrijā 18.gadsimtā.

3. Kristofers Naits (Christopher Knight)

Kristofera Naita klases biedri par viņu runāja kā par klusu, gudru un mazliet “bremzētu” cilvēku. Pabeidzot skolu 1984.gadā Kristofers neizrādīja lielu interesi pret datoriem, bet pēc tam aizgāja uz Meinas mežiem.
Nākamajos 27 gados, pēc ziņojumiem, viņu redzēja tikai vienu reizi. Nejaušs tūrists uzdūrās viņam, viņi sasveicinājās un katrs aizgāja savu ceļu.

Vietējie iedzīvotāji saprata, ka meža joslā kāds slēpjas, jo viņu mājas regulāri aplaupīja. Naits izdarīja simtiem ielaušanos vairāku desmitu gadu garumā. Viņš zaga guļammaisus, drēbes, kannas ar propānu, baterijas rācijai, kā arī, milzīgu daudzumu pārtikas un alkoholu.

Aresta laikā Naits apgalvoja, ka brilles bija vienīgais viņa īpašums, bet, likuma pārstāvji vēlāk atrada viņa apmešanās vietu un visas nozagtās mantas. Attīrot viņa nometni, ar mantām tika piekrauti divi pikapi.
Naits pavadīja laiku mežā, spēlējot Nintendo Gameboy, meditējot uz apgriezta spaiņa, skatoties televizoru, ziemā kurinot ugunskuru, lasot zagtās grāmatas un žurnālus, kā arī, piederoties un klausoties radio.

Viņa arests izsauca emociju vētru masu saziņas līdzekļos. Vienas nakts laikā viņš kļuva par leģendu: cilvēki viņam veltīja dzejoļus, piedāvāja samaksāt drošības naudu un pat gribēja ar viņu apprecēties.
Naits attiecās sniegt interviju un noraidīja visus palīdzības piedāvājumus. Viņa advokāts ziedojumus nosūtīja kompensāciju izmaksu fondam, cilvēkiem, kas cieta no viņa, kā zagļa darbības.

Naits pavadīja cietumā vairākus mēnešus, pēc tam viņu atzina par alkoholiķi un nosūtīja dalībai uz speciālu trīs gadu programmu, kas bija izstrādāta, lai palīdzētu cilvēkam adaptēties sabiedrībā.
Viņam bija pienākums katru nedēļu apmeklēt psihologa nodarbības, kā arī, reģistrēties pie likuma pārstāvjiem. Tomēr, Tomēr, psihiskas noslieces viņam nebija konstatētas, un viņam vienkārši bija ērti vientulībā.

2. Viljams Bekfords (William Beckford)

Bekfords bija vienīgais neticami bagāta cukura magnāta dēls. Pēc mantojuma saņemšanas 1770 gadā lords Bairons nosauca viņu par “Anglijas bagātāko dēlu”. Bairons, kā arī daži citi ietekmīgi tā laika rakstnieki, runāja par viņu kā par ģēniju.
Kāpēc cilvēks ar tādu talantu un tādu naudu kļuva par izstumto un dzīvoja viens tornī? Un kā viņam izdevās iztērēt visu savu bagātību?


Viljams Bekfords

Bekfords bija arhetipisks romantiķis, kas tērēja milzums naudas, lai apmierinātu savas fantāzijas. Viņš nekad nepārstāja kolekcionēt retas grāmatas, mēbeles un mākslas darbus.

Varētu padomāt, ka diez vai šī aizraušanās varēja kaut kādā veidā ietekmēt stabilos ikgadējos ienākumus no plantācijām Vestindijā. Bet atceļot dzimtbūšanu situācija cukura ražotnē sāka mainīties un ienākumi redzami saruka.
Papildus tam, Bekfords laida naudu vējā, realizējot savas abatijas arhitektūras projektu Fonthillā.

Fonthilla bija neogotiskā stila pārsteidzošs darbs. Vajadzēja gadus, lai to pabeigtu, bet, sakarā ar to, ka sākotnēji Bekfords bija norūpējies par estētisko skaistumu, bet nesekoja pasaules praktiskām reālijām, abatija sagruva divus gadus vēlāk pēc tam, kā Bekfords to pārdeva 1823.gadā.

Pilnīgi prātu zaudējis par sava monumentālā lepnuma zaudēšanu, Bekfords pārbrauca uz Batu, kur viņš uzsāka lielu torņu celtniecību. Viņš kļuva par vientuļnieku savā slavenajā tornī Lensdaunā, kas bija neparasts neoklasicisma darbs , 37 metri augsts, un kas stāv līdz šim brīdim.

Viņš pēc sevis atstāja nenovērtētu gotiskās literatūras pērli – viņam raksturīgu romānu “Arābu pasaka”. Šis darbs brīvi pieejams internetā.

1. Briesmīgais Tomijs Silveršteins (Tommy Silverstein)

Tomijs Silveršteins bija viens no nežēlīgākajiem noziedzniekiem Amerikas vēsturē. Ieslodzīts cietumā 1977.gadā par bruņotu laupīšanu, viņa spriedumu mainīja uz “mūža ieslodzījumu bez apžēlošanas tiesībām” pēc tam, kā viņš nogalināja divus kameras biedrus.
Viņu nosauca par personību, kurai nav “cilvēciska kontakta”, pēc tam, kā viņš nogalināja Marionas cietuma apsargu.
Daži tiesībsargi apgalvo, ka viņa verdikts ir pretrunā Amerikas konstitūcijai, kas oficiāli atzīst ārpus likuma nežēlīgus sodus.

Viņš ēd vienatnē un saņem tikai vienu stundu atpūtas vienatnē mazliet lielākā kamerā. Daži saka, ka šāda ellīga vide ir izveidota tīši, lai novestu ieslodzītos līdz ārprātam un padarītu tos paklausīgākus.
Kaitīgās psiholoģiskās sekas , kas rodas, esot vieninieku kamerā tiek fiksētas dokumentāli. Silveršteins apgalvoja, ka viņš pārdzīvoja depresiju, halucinācijas, dezorientāciju un atmiņas zudumu.
Viņš , tāpat, pastāstīja, ka ir ārpus tām robežām, ar kurām cilvēki var psiholoģiski samierināties. Silveršteins dzīvo vieninieku kamerā vairāk nekā 30 gadus. Lai gan tas ir rekords amerikāņu federālajām penitenciārām iestādēm, brīnums, bet atsevišķi ieslodzītie atradās vieninieku kamerā Luiziānas štatā vēl ilgāk. Piemēram, Hermans Volless šādā kamerā pavadīja 41 gadu un nomira pēc trīs dienām pēc atbrīvošanas 71 gada vecumā.