1. Pirmais cilvēciskais ienaidnieks - hula

Hula - tas ir sens vārds. Šodien `hula` asociējas ar mēģinājumu atrast baļķi cita acī: atrast kaut ko sliktu, aprunāt kādu. Hula, mūsdienu valodā runājot - baumas, aprunāšana, pazemojums.

Izmēģināsim tagad hulu uz sevis.

Pirmais variants: Cik bieži jūs par kādu runājat sliktu?

Otrais variants: Cik bieži tu ciet no sliktiem vārdiem vai darbībām? Cik bieži tev ir sāpīgi, aizvainojoši? Uz šo jautājumu ir daudz vieglāk atbildēt, vai ne? Daudz vieglāk, tāpēc, ka tas sāp. Tu par kādu rūpējies, bet tev paldies pat nepasaka. Tas viss mūs aizvaino.

Kad hula notiek pret tevi - to mēs saprotam, bet kad paši darām ko līdzīgu - tad mēs neuztver to kā hula.

2. Pēc pirmā ienaidnieka atnāk uzreiz otrais. Un tas ir aizvainojums

Aizvainojums agrāk tika uzskatīts par apdomātu atriebību. Mums mūsdienās ir dīvaini to dzirdēt. Mani aizvainoja, es apvainojos un kāpēc es esmu atriebējs?

Kad mēs nesteidzamies salabt, apvainošanās vai tad nav atriebība? Mēs visi esam bijuši aizvainoti. Nav neviena cilvēka, kurš neapvainotos. Mēs visi esam dzīvi cilvēki un mums tiešām dara pāri, dažreiz ļoti sāpīgi.

Ko mēs šajos strīdu brīžos domājam, kad apvainojamies? `A ko es? Mani aizvainoja, tagad lai saprot...` Mēs pūšamies un varam pat nerunāt ar cilvēku, bet daudzus gadsimtus atpakaļ, saprata, ka tas var apgānīt cilvēku. Tas var iznīcināt tautu.

Lūk, kāpēc agrāk aizvainojumu sauca par apdomātu atriebību.

Apdomāta, ilga, apnicīga, kaut arī cilvēks vienkārši apvainojas. Uz ienaidniekiem droši apvainojies, bet priekš kam uz saviem tuviniekiem? Tu dzīvo kopējās sienās, ēd no vieniem traukiem, tu dzīvo zem viena jumta un visu laiku strīdies - apvainojies! Priekš kam?

3. Trešais cilvēciskais ienaidnieks - attaisnošanās vai atrunas

Hula - tas ir uzbrukums. Atrunas - kad mēs attaisnojamies, skaidrojot kāpēc uzvedamies tā.

Kāpēc jūs netaisiet karjeru?

Kāpēc jūs nemākat uzkrāt naudu?

Kāpēc jūs esat neveiksmīgi?

Cilvēks mēģina attaisnot savu uzvedību, neko nedarot. Dienā vismaz simtiem reižu sevi attaisnojam. Kāpēc. Mēs. Neko. Nedarām!

Kāpēc jūs neārstējat savu aknu, kura regulāri sāp? Tāpēc, ka esat sevi attaisnojuši: `Vecums taču`. Attaisnojums ļauj neko nedarīt.

Kāds attaisno savu mūžīgo garlaicību: es nekur neeju. Dzīvo, kā gliemezis: darbs - mājas, darbs - mājas. A kas mājās? Virtuve-tualete-gulēt. Laba dzīve! Un attaisno sevi!

Kāpēc tu tā dzīvo? Uzdod biežāk sev šo jautājumu. Ja godīgi, tad jāuzdod jautājums `Priekš kam tu tā dzīvo?` Tev nebūs papildus veselība, tev nebūs papildus dzīve: cik var dzīvot garlaicībā? Tev otru dzīvi neizsniegs, tev ir jāpaspēj nodzīvot sava dzīve laimē.

Ja tu netiecies pēc veiksmes, veiksme pati pie tevis neatnāks. Ja tikai domāsi par sasniegumiem, tad arī paliksi bez sasniegumiem, to ties būs kaudze ar atrunām.

Senajos laikos atrunas, attaisnošanos, uzskatīja par - lāstu. Hula - lāsts. Aizvainojums - lāsts.

4. Ceturtais cilvēciskais ienaidnieks - atriebība

Ir mīļākā frāze: `Tu mani nesaproti!` - tā arī ir atriebība. Vismaz Augstākie spēki saprot, ka tā ir atriebība.

Cilvēciskās laimes stāsts rakstās ar sāpēm. Kāpēc? Tāpēc, ka Augstākie spēki tādā veidā saka: `Kad tu reiz beigsi atkārtot slikto, pretīgo savā dzīvē? Kad tu pats dzirdēsi kaut ko no dzīves, no dabas?

Cilvēciskās laimes stāsts rakstās ar sāpēm. Ar kura? Tavām personīgajām sāpēm. Lai mēs sāktu dziedināties. Ja ir sāpes ģimenē - tas nozīmē, ka ir jādziedē ģimene. Ja sāpes ir draudzībā - tas nozīmē, ka ir jādziedē draudzība.

Mēs bieži vien domājam: `Lai viņiem tā notiek, tad es paskatītos, kā viņi saprastu manas problēmas vai manas bēdas`. Šie vārdi - šie vārdi ir ļoti spēcīgi un tie cilvēki ar laiku arī sāk izjust šīs sāpes un tā ir atriebība.

5. Piektais cilvēciskais ienaidnieks - slinkums

Mūsu tautas mīļākā frāze: `Labāk nedarīt neko, nekā darīt slikti`. Mēs bieži meklējam kaut kādas iespējas? Mēs dzīvojam, mēs katru dienu NEMEKLĒJAM nekādas iespējas.

Mēs sākumā kaut ko gribam, pēc tam gribas retāk un beigās pārstājam gribēt. Mūsu senči uzskatīja, ka cilvēks bez vēlmes - cilvēks izdzīvotājs, kuram tiek IEDOTA nauda, enerģija, dzīvība, lai tu nenomirtu.

Ja jūs biežāk sev uzdotu jautājumu `Priekš kam es tā dzīvoju?`, tad jūs saprastu, kas ir jādara.

Mūsu senči bija gudri. Ar ko? Ar rīcību. Cik var dzīvot ļaujot sev sēdēt mājās un neko nedarīt? Jeb drīzāk slinkot? Ja mūsu senčiem gribējās slinkot, viņi brauca ņemt nost lāstu, lai tikai kaut ko darītu, lai nesēdētu uz vietas. Bet mēs esam gatavi sapūt gultās, ar datoriem un telefoniem rokās, lai tikai nekas nav jādara... Padomājiet.