Januša Korčaka vārds daudziem asociējas ar neparastu uzupurēšanos un cilvēcību. Korčaks ir pazīstams kā talantīgs pedagogs, ārsts un rakstnieks. Šī cilvēka dvēseles plašumu nav iespējams izteikt ciparos!
Atceros, kā vēl universitātē pasniedzējs mums stāstīja atgadījumu ar gāzes kameru. Pēc viņa izstāstītā kaklā iestrēga it kā kamols. Šis gadījums no Januša Korčaka dzīves man iespiedies atmiņā uz visu mūžu. Un šodien mēs uzskatām par vajadzīgu izstāstīt to tev, dārgo lasītāj.
Šis cilvēks ar lielo burtu trīskārt atteicās glābt savu dzīvību. Pirmoreiz tas notika pirms Polijas okupācijas kara priekšvakarā ar nacistiem, kad Janušs nolēma neemigrēt, lai neatstātu `Bāreņu namu` likteņa varā. Otrreiz – kad kategoriski atteicās pamest Varšavas getto.
Bet trešajā reizē – kad `Bāreņu nama` audzēkņi jau sagāja vilciena vagonā, kurš dosies uz nometni, pie Korčaka piegāja SS oficieris un pajautāja:
—Jūs uzrakstījāt `Karali Matiušu`? Es lasīju šo grāmatu bērnībā. Laba grāmata. Jūs varat būt brīvs.
— Bet bērni?
— Bērni brauks. Bet jūs varat pamest vagonu.
— Kļūdāties. Nevaru. Ne visi cilvēki – nelieši.
Pēc dažām dienām koncentrācijas nometnē Treblinka Janušs Korčaks kopā ar saviem bērniem iegāja gāzes kamerā. Nāves ceļā Korčaks nesa uz rokām divus, neko nenojautušus, mazuļus un klusi čukstēja tiem ausīs pasaku.
Es domāju, nevajag vairs neko sacīt par Janušu Korčaku. Šis dzīves gadījums daiļrunīgāks par jebkuriem vārdiem! Ja šīs sirdi plosošās rindas par lielā pedagoga dzīvi radīja atbalsi tavā dvēselē, dari šo pasauli nedaudz labsirdīgāku un izstāsti par tām saviem draugiem.
