Paaudžu teorija

1991. gadā rakstnieks Viljams Štrauss un zinātnes popularizētājs Neils Hovs izstrādāja savu paaudžu teoriju, lai nosacīti sadalītu ASV iedzīvotājus. Saskaņā ar šo doktrīnu, paaudzes nomaina viena otru, pamatojoties uz tiem pašiem posmiem, kā rit dzīve.

Vispirms notiek kāpums, kad tradīcijas ir spēcīgas un individuālisma praktiski nav. Nākamajā posmā sākas pamošanās, kad līdzsvars sāk novirzīties par labu individualitātei.

Trešais posms ir lejupslīde, kurai raksturīgi vājākie sociālie pamati un plaukstošais individuālisms. Tas noved pie pēdējā posma - krīzes, kad vecās iestādes tiek pilnībā iznīcinātas un cilvēki sanāk kopā, lai izveidotu jaunas. Viss cikls ilgst apmēram gadsimtu.

Štrauss un Hovs ir atkārtoti apsūdzēti par deterministisku pieeju un empīrisku pierādījumu trūkumu, taču teorija joprojām tiek augstu novērtēta. Lai arī tā slikti pārklājas mūsu realitātei, PSRS dažādi sociālkulturālie procesi noritēja atšķirīgi arī citos periodos.

Bumeri, 1940.–60.-tiе gadi

Lielākā daļa no tiem ir tie, kas dzimuši pēc Lielās depresijas un Otrā pasaules kara. Tiek uzskatīts, ka bumeri bija labākā fiziskā formā, kā arī bagātākā paaudze.

Viņiem galvenais informācijas avots ir TV un avīzes, viņi ir darbaholiķi, kuru dēļ viņi bieži cieš no nelīdzsvarotības starp darbu un personīgo dzīvi. Tāpēc viņiem ir vislielākais šķiršanās procents.

Saskaņā ar stereotipiem, bumera cilvēki ir kašķīgi, neuzticas mūsdienu tehnoloģijām un līdzjūtīgi raugās uz citām paaudzēm.

Paaudze Х, 1960.–80.-tiе gadi

Parasti viņus sauc par “sviestmaižu paaudzi”, jo viņi ir nolemti rūpēties par saviem bērniem, no vienas puses, un gados vecākiem vecākiem, no otras puses. Cits nosaukums ir “zaudētā paaudze”, jo viņu gados sabiedrībā dominējošos amatos joprojām bija bumeri.

Šie cilvēki uzauga datoru revolūcijas laikā, tāpēc, atšķirībā no tehnoloģijām, tomēr turpina iegūt daļu informācijas no laikrakstiem un TV. Viņi sāka nopelnīt mazāk nekā viņu priekšgājēji, precēties un radīt bērnus vēlāk.

Demokrātiskāki nekā bumeri, taču joprojām ir zemāki par nākamām paaudzēm brīvības ziņā. Tiek uzskatīts, ka jaunībā daudzi no viņiem bija slaisti, jo tieši šo gadu laikā dzima tādi populāri žanri kā grunge vai hip-hop, parādījās pirmās indi filmas.

Paaudze Y, mileniāli, 1980.–90.-tiе gadi

Mileniāļu bērnība vai pusaudžu gadi nācās uz jaunās tūkstošgades sākumu, tāpēc viņi aktīvi izmanto viedtālruņus un datorus.

Vecākās paaudzes viņus uzskata par neveiksminiekiem, jo grūti atrast darbu, bet neviens neņem vērā to, ka viņiem tas bija jādara ekonomiskās krīzes gados. Tāpēc viņi vēlāk uzsāk strādāt un ilgāk dzīvo kopā ar vecākiem.

Tā kā trūkst stabilu ienākumu, mileniāli retāk precās un rada bērnus. Viņi ir daudz liberālāki nekā vecākās paaudzes, taču viņu acīs viņi izskatās pārāk izlutināti un jūtīgi.

Paaudze Z, 2000.-ais — mūsdienas

Zumeri burtiski auga apskāvušies ar viedierīcēm, tāpēc daudzi tiek kritizēti par pārāk lielu atkarību no tām. Viņi aktīvi darbojas sociālajos tīklos un biežāk nekā citi atbalsta politiskas pārmaiņas.

Daudz mazāk par vecākām paaudzēm aizraujas ar aizliegtām vielām, bet tās ir vairāk pakļautas depresijai. Viņi sāk karjeru agri, bet nopelna mazāk nekā vecāki, kaut arī viņi tērē arī mazāk.

Kurš nākošais?

Daudzi pētnieki jau atsevišķi apskata ”alfa” paaudzi - tos, kuri dzimuši XXI gadsimta otrajā dekādē. Tiek uzskatīts, ka viņi būs bagātākā un veiksmīgākā paaudze. Tomēr ir tādi, kas uzskata, ka nākamās paaudzes virtuālo komunikāciju atkarību dēļ būs ļoti ierobežotas.

Jāsaprot, ka paaudžu teorija pašreizējā formā ir ļoti, ļoti vispārināta. Tas ir, cilvēkam, kurš dzimis noteiktas paaudzes ietvaros, ne vienmēr būs visas tās īpašības. Tomēr katrs no mums, pirmkārt, ir unikāla personība, taču kā turpmāko domu pamatu var izmantot Štrausa - Hova teoriju.