Vēl pirms pāris desmitiem gadu Venecuēla bija valsts, kuras dzīves līmenis bija visaugstākais Latīņamerikā. Pašlaik, no naftas cenas atkarīgā, valsts pārdzīvo nopietnu krīzi. Krīze ir tik nopietna, ka tā var būt par iemeslu humanitārai un sociālai katastrofai. Venecuēlas prezidents Nikolas Maduro, 14. maijā vēl uz diviem mēnešiem pagarināja ārkārtas situāciju valstī, paziņojot, ka tas tiek darīts, lai „neitralizētu ārzemju agresiju”.

Svarīgākā valsts sistēma faktiski pārstāj darboties, tai skaitā arī veselības aprūpe. Jaundzimušie mirst katru dienu, konstatē ķirurgs no vienas no klīnikām, tā ir tikai kopējas krīzes maza daļa. Klīnikās trūkst ne tikai antibiotikas un medikamenti, bet arī elektrība, ēdiens un pat ūdens.

Slimnīcās nav ar ko nomazgāt asinis no operāciju galdiem, ķirurgiem pirms operācijas nākas mazgāt rokas ar gāzētiem dzērieniem, ko nopirkuši veikalā. Ķirurģisko cimdu un ziepju nav. Rentgena, aknu dialīzes aparāti ir saplīsuši, nav papīra, kur reģistrēt un pierakstīt informāciju par slimniekiem.

Kad pilsētā atslēdz elektrību, kas nav retums, pārstāj darboties mākslīgās elpināšanas aparāti, pat tie, kuri atrodas dzemdību nodaļās. Bieži ārsti paši veic mākslīgo elpināšanu mazuļiem. Slimnieki mirst no infekcijas slimībām, kuras nav ar ko apstādināt, tieši uz zemes, jo arī gultu nepietiek. Venecuēlas slimnīcas izskatās kā kara laika hospitāļi, kaut gan valstī valda miers.