Bērnu histērija. Kā ar to tikt galā?

Ko mēs izjūtam?

Ikviena bērna histēriskās uzvedības izpausme izraisa spēcīgas emocijas jebkuram vecākam. Mēs domājam, ka bērns ir nepateicīgs sivēns. Mēs cenšamies, bet viņš rīko mums histērijas. Mums ir aizvainojuma sajūta, un pēc tās seko taisnīgu dusmu lēkme.

Kad mums liekas, ka mēs pirmo reizi sastopamies ar šādu uzvedību, rodas nesaprašanas izjūta par notiekošo un nevarības apziņa.

Mūsu pašvērtējums strauji krīt un pasargāt sevi no tā varam tikai ar taisnīgu niknu rīcību attiecībā uz “stulbo” bērnu. Kurš ar savu uzvedību mūs noveda līdz šādam grēkam.

Mēs tiešām domājam, ka šis bērns mūs izved no pacietības, bet mēs pie tā neesam vainīgi.

Kad šāda uzvedība notiek sabiedriskā vietā, mūs nomāc kauna sajūta. Par to, ka visi cilvēki redz mūsu audzinošas rezultātus. Visi skatīsies uz mums ar nosodījumu. Tas ir nepanesami, un pie mums atgriežas tradicionālā taisnīgo dusmu sajūta.

Mums šķiet, ka vienīgais veids, kā justies mazliet labāk – vainot bērnu notiekošajā, un tūlīt pat tikt galā ar viņu, lai visi redzētu, kādi labi audzinātāji mēs esam.

Bet, ja šāda uzvedība kļūst regulāra, tad nekas cits kā dusmu izjūtas mums neatliek.kaut kur dvēseles dziļumos mēs mazliet nojaušam, ka kaut kas nav tā. Bet tradicionāli mēs turpinām vainot bērnu.

Visas mūsu jūtas beidzas ar dusmām. Sajūtu pakāpe var mainīties no nelielas aizkaitinājuma līdz aklam niknumam.
Un, lūk, es bieži lasu un dzirdu pieņemšanā tādu izteicienu: ”Bērns ir histērisks!” Tas ir lielisks veids, kā pārnest atbildību uz bērnu.

Visjocīgākais ir tas, ka, runājot šādā veidā, mēs nostiprinām šādu uzvedību, padarām to par etalonu bērna uzvedībai uz visu turpmāko dzīvi.

Starp citu, šajā spēlē, kas māca vecākiem saglabāt savu seju attiecībā uz bērnu, ar prieku iesaistās psihologi. Ja kādam jāiet pie psihologa, tad noteikti ne mazulim, kuram ir mamma un tētis.

Bērnu histērija. Kāpēc histērija - dabiska uzvedība?

Tas ir bērna dzīves pieredzes dabiskais turpinājums. Dzimis bērns ir ierobežots spējās, lai sazinātos ar pasauli. Viņš var paziņot tikai divos veidos, ka viņam ir slikti. Kliegt un kustināt rokas un kājas.

Ar tādu uzvedību, kuru pēc viena- diviem gadiem mēs uzskatīsim par histērisku un agresīvu. Grib ēst - kliedz, sit ar rokām un kājām. Kļuva neērti gulēt – kliedz un grūž. Un tā it visā. Šajā periodā mēs nesakām, ka bērns ir histērisks. Mēs saprotam, ka viņš nevar savādāk.

Histēriju rašanās laiks ir laika posmā, kad bērns jau prot staigāt un iemācās runāt. Viņam jau ir brīvas kustības un viņš var saprast teikto. Iespējas pasaules izzināšanai ir strauji pieaugušas, pieaugusi bērna autonomitāte. Mainās mūsu attieksme pret bērnu.

Mēs domājam, ka viņš var izpaust sevi kā pieaudzis cilvēks. Viņš var, bet neprot. Viņa dzīves pieredzē ir tikai viens veids, kā paziņot, ka viņam ir slikti. Kliegt un grūstīties. Nav citas dzīves pieredzes. Un mēs neesam gatavi uzņemties atbildību par bērna vadīšanu. Neesam gatavi mierīgi un konsekventi iemācīt viņam efektīvāku un noderīgāku uzvedību.

Bieži vien mēs paši uzvedamies tādā pašā veidā. Tāpēc bērns nav tikai skolēns, bet arī savu vecāku skolotājs. Viņš liek mums mācīties, lai vēlāk mācītu viņu. Ja mēs negribam mācīties, tad mūsu dzīve kļūst sarežģīta un samezglota.
Un, ja mēs nemācīsim bērnam labu, tad noteikti mācīsim sliktu. Ar vislabākajiem nodomiem.

Ko ir vērts iemācīties, lai mācītu bērnu?

Kā audzināt, nevis pazemots. Kā kritizēt, nenegraujot. Kā slavēt pēc būtības. Kā paust neapmierinātību. Proti, kā reaģēt uz bērnu uzvedību tā, lai bērni iemācītos uzticēties savai pasaules izjūtai un augt pašpārliecinātiem cilvēkiem.

Histēriska uzvedība – interešu konflikts pašā tiešā veidā. Pārtraucot histēriju, mēs mācām bērnam visu turpmāko dzīvi dzīvot konfliktus.

Kā mēs viņu mācīsim, tā viņš arī uzvedīsies. Ja mēs kliedzam, viņš kliegs. Ja mēs kaujamies, viņš arī to darīs. Ja izvairāmies no risinājuma, tad šaubas kļūs par viņa paņēmienu. Kā mācīsim, tā arī būs. Un mācīsim, kā mēs mākam.

Tāpēc ir jāiemācās konstruktīvi izdzīvot konfliktus. Ir jāiemācās viegli un mierīgi sasniegt savu mērķi. Un, galvenais, būt konsekventam un neatlaidīgam. To var iemācīties, risinot konfliktus ar bērnu.

Vislabākais veids, kā dzīvot konfliktu, kad visi ir apmierināti ar rezultātu. Uzvara konfliktā neko nenozīmē. Tā tikai nostiprina pārliecību, kas noved pie konfliktiem. Un konflikts vienmēr atkārtojas, ja otrā puse nav apmierināta ar rezultātiem.

Tas, kādā veidā mēs risinām konfliktu ar bērnu, mēs radām viņa raksturu, likteni, dzīvi. Bērns ir jāiemāca citai, efektīvākai uzvedībai.

Ko darīt, kad bērnam ir histēriska uzvedība?

Pieci soļi, kuriem sekojot var atrisināt interešu konfliktu, un iemācīt bērnam dzīvot krīzes konflikta situācijas nevis pazemot, sagraut, ievainot, uzticoties savai sajūtai.

Bērnu histērija. 5 soļi interešu konflikta atrisināšanai:

Pirmais solis ir visgrūtākais.

Saglabājam mieru. Izmantojam sešu NE likumu.

• Ne atbildēt
• Ne paskaidrot
• Ne pārliecināt
• Ne atkārtot
• Ne atgādināt
• Ne kliegt

Otrais solis.

Atrodamies blakus bērnam un ievērojam trīs NE likumu otrajam solim. Apsēžamies blakus bērnam, neko nesakot.

• Ne lasām notācijas
• Ne rājam
• Ne draudam

Trešais solis.

Atrodamies tuvāk bērnam, apskaujam viņu. Pie tam mēs klusējam. Viss, ko mēs sakām, saasina situāciju, izņemot pierāpšanos bērnam. Ir jāatkāpjas vienmēr.

Ceturtais solis.

Gaidām, kad bērns paņems pārtraukumu. Un, tiklīdz tas notiks, noteikti palielam viņu par to, ka viņš apklusa.

Piektais solis.

Mēs dalām ar viņu emocionālo stāvokli. Mēs viņu nežēlojam. Paziņojam viņam, ka mēs zinām, kā viņš jūtas.

Histēriskā izturēšanās nekad nav pēkšņa un negaidīta. Bērnam esot trīs gadu vecumā, jūs zināsiet, uz ko viņš ir spējīgs un kad tas notiks. Labākais veids, kā cīnīties ar histērisko uzvedību, ir tās profilakse.