Audzināšanas un attīstības problēmas bērniem ieņem pirmo vietu mūsdienu pasaulē. Jaunajai paaudzei ir atņemta veselīga bērnība.

Pirmsskolas vecumā, kā arī pēc, bērnu problēmas sākas un beidzas mājās. Tikai vecākiem ir tās jārisina, nevis jāmēģina atraut un aizmirst. Pirmām kārtām pieaugušais - tas ir vecāks, nevis draugs. Priekš bērniem ir jānodrošina viņiem svarīgās lietas, nevis to, ko viņi grib.

Mūsdienu mammas un tēti, mēģina novērst bērna uzmanību no problēmas, jeb arī novēršas paši. Sirdsapziņas pārmetumus var piesegt ar jaunu rotaļlietu vai kārtējo lutināšanu. Tā rezultātā bērnam rodas sajūta, ka visi viņam ir parādā un sāk pieprasīt turpinājumu. Tam visam klāt nāk arī neveselīgs uzturs.

Liekas, ka visi ir apmierināti. Neviens nebļauj, vecāku pienākums ir izpildīts. Bet sekas ir briesmīgas! Radies klusums slēpj sevī zemūdens akmeņus - bērnu trauksmi. Bērns neizjūt aizsardzību un drošību, bet gan atkarību no mīlestības. Viņš redz šo mīlestību sausu un tehnoloģisku, kā mehānismu bez emocijām. Jūtu trūkums komunikācijā noved bērnu pie emocionālā bezspēka. Tas nenozīmē, ka vecāki nemīl savus bērnus. Vecāki neiemāca bērniem galveno - just.

Skaļi smieties, raudāt pēc jaunas rotaļlietas - tas ir normāli! Nevajag novērst, iemainīt, pierunāt bērnus. Tu esi vecāks, tev ir jānostāda robežas un atļautā rāmjus. Nevis ar iebiedēšanu un bļaušanu par ideālu disciplīnu, tev ir jāiemāca, jāparāda, ka jūtas un emocijas - ir daļa no cilvēkiem.

Ja bērns notur trauksmi, viņam parādās bailes bez iemesla. Tā rezultātā - neorganizētība, zems pašnovērtējums un pašpārliecības trūkums.

Pēc desmit gadiem bērns kļūst par pusaudzi. Pirmajā variantā - viņš būs nervozs un depresīvs bērns. `Labs vecāks` obligāti vedīs viņu pie ārsta, jo viņš taču visu ir darījis pareizi, atdeva visu! Kopā viņi ārstēs bērna traumas pavisam ar nevajadzīgām zālēm.

Otrs variants - bērns būs nemiernieks, pieprasīs kaut kādu turpinājumu vēl lielākos izmēros. Kāds būs iznākums - labāk neiedomāties, tas būs ļoti sāpīgi.

Eksistē arī trešais variants - pats smagākais. Tā ir patiesība, par aizmirsto tehnogēno pasauli. Ir jāsāk ar sevi: nāksies laicīgi atnākt no darba, pārstāt būt labai mammai vai tētim un izveidot bērna barošanas un miega režīmu. Konfekšu vietā nopirkt gumijas zābakus un vakaros doties pastaigā.

Mājas darbi palīdzēs bērnam apzināties, ka viņš ir svarīgs ģimenē, no viņa ir atkarīgs rezultāts. Mazas neveiksmes māca bērniem pārciest dzīves notikumus, padara viņus stiprākus. Skolnieks ir pilnībā spējīgs pats nest savu somu no skolas un nekas traks, ja viņš sāks raudāt par aizmirstu mājasdarbu.

Garlaikoties ir veselīgi! Lai bērni brīvo laiku pavada tālāk no visādām ierīcēm. Garlaicība netiek ārstēta ar ēdienu un televizoru, tā atklāj talantus un attīsta kritisko domāšanu.

Esi vienmēr emocionāli pieejams bērnam, iemāci viņam tikt galā ar aizvainojumiem, aizkaitinājumu, dusmām. Uzturi emocionālo saikni - smaidi, dejo, rāpo, skrien, lasi. Un runā - neklusē, atbildi, neklusē.

Atceries, ka tikai tu vari izmainīt savu bērnu, kamēr vēl nav par vēlu!

Audzināšanas problēmas ģimenē vienmēr bija un būs mūsu sabiedrībā, ir jāķeras pie galvas tieši tagad. Kaut vai tu nespēsi izmainīt šo pasauli, bet tu spēsi izmainīt sevi un palīdzēt saviem bērniem.