Mūsu ķermenis ir tik sarežģīts un ideāls mehānisms, ka atomelektrostacija salīdzinājumā ar to- elementārā šujmašīna: jo to cilvēks jau izsenis ir konstruējis, bet patstāvīgi izveidot ķermeni no vienas vienīgas šūnas, pagaidām, paldies Dievam, vēl nav iemācījies.

Un šis izsmalcinātais mehānisms pastāvīgi ar mums sarunājas, ik sekundi dod mums dažādus, pie tam dzīvībai svarīgus signālus- “Neēd tik daudz saldumu!”, “Tu taču neciet šo cilvēku!”, “Dod iespēju man atpūsties!” un tā tālāk, daudz sarežģītākus. Un kā mēs uz šiem signāliem reaģējam?

Labākajā gadījumā ejam pie ārsta- lai mūs ārstē ar tabletēm un injekcijām: sliktākajā- “saņemamies”, un mēģinām turpināt dzīvot tā, it kā nekas nenotiek.

Ko mūsu dispečeram ir nepieciešams steidzīgi izdarīt, kamēr tas ir dzīvs?

Pareizi. Izpētīt ierīču rādītājus un atcerēties, ko tie nozīmē. Jo kādreiz mūsu senči to mācēja. “man par to galva sāp”, “ dusmās griezt zobus”, “norīt aizvainojumu”, “elpot pilnu krūti”, “pāri mugurai šermuļi pārskrēja”, “nežēlojot savu dzīvi”, “nest uz saviem pleciem”, “no bailēm ceļgali trīc”, “stingri stāvēt uz savām kājām”...

Tas ir tieši par mūsu ķermeņa signāliem. Bet, lai saprastu, ko tie nozīmē, ir jāzina tikai enerģijas saglabāšanas likums. Vienkāršāk izsakoties: viss, kas notiek mūsu ķermenī, ir ar jēgu un lietderīgi- jo, savādāk, kāpēc bija jātērē enerģija? Un ja kaut ko vienu neesi saņēmis, citā tas, varat nešaubīties, savu atgūs. Pamēģināsim to ieraudzīt mūsu organisma vienkāršākās ikdienas parādībās.

Stādieties priekšā trīsgadīgu nokritušu mazuli, kura mamma ir pārliecināta, ka labi audzinātiem bērniem nedrīkst klaigāt. Sasitoties, mazais cilvēciņš, kā ierasts, raud, un mamma, kā saskaitusies fūrija, šņāc: “Tūlīt apklusti!”.Mazulim sāp, viņš ir aizvainots, un galvenais- sabijies: mamma tagad viņu nemīl! Bērns, protams, vēl nav spējīgs uzbūvēt vienkāršu atzinumu: “kad es brīvi izrādu savas jūtas, mamma mani nemīl, tātad, šīs jūtas vajag apslāpēt”. Bet, ja šāda aina atkārtosies – un diemžēl, tā atkārtosies, bērns šo mācību stundu iemācās apslāpēt vismaz refleksu līmenī. Un , pēc kāda laika, viņš savu likumīgo raudienu no sāpēm mēģina noslāpēt sevī. Bet viņa mazais ķermenītis, lai savam saimniekam palīdzētu, sāks sasprindzināt, aizspiest viņa kaklu, lai nevēlamās asaras neparādītos.

Pieaudzis, bijušais mazulis noteikti sastapsies ar grūtībām, lai izpaustu visvienkāršākās un dabiskākās jūtas- atzīties mīlestībā, iekliegtos, paraudātu...

Mamma, iespējams, vairs nav dzīva, bet viņas mācību stundas, diemžēl, strādā. Cilvēks rij asaras, vārdus, kliedzienu, aizvainojumu, viņu smacē naids- un tas viss, starp citu, pilnīgā atbilstībā ar tautas folkloru. Un viss ir tādēļ, ka vajadzīgā momentā viņa kaklā rodas jau ierasta sasprindzinājuma sajūta, kas neļauj visam augstāk minētajam izrauties uz āru. Lūk tāds ir enerģijas saglabāšanas likums. Pārliecinoši?

Tiesa, var būt arī savādāk. Jums gadījumā nav pazīstama stomatologa? Ja ir, pajautājiet- vai viņam ir gadījušies pacienti pacienti, kam ir notrīti zobi līdz saknēm? Diezin vai viņš pateiks, ka tādi ir katrs otrais, bet vairākus cilvēkus atcerēsies noteikti. Bet, jums, personīgi, pēc kādas no sarunām nav nācies, kad jūs bijāt spiests klusēt, slāpējot dusmas, sajust nogurumu žokļu rajonā?

Un tagad iedomājieties, ka kādam tādā veidā ciest ir ierasts uzvedības paņēmies, viens iespējamais variants, kādā veidā reaģēt uz negatīvām emocijām.

Jūtas vēlas izlauzties uz ārieni,bet viņš, kādu nezināmu iemeslu dēļ ir nolēmis, ka nekad tās neizrādīs. Tas ir, tā nolēma viņa galva- jo tā tik lieliski saprot, kas ir labi un kas ir slikti! Bet nabaga ķermenis, kas nespēj atteikt- tai palīdz, sev, starp citu, par sliktu. Tikai galva, mēģinot viena pati pieņemt lēmumus, ir spējīga mums kaitēt – bez tās palīdzības ķermenim tas parasti neizdodas ( atcerieties, kā Martins Īdens grāmatas beigās mokoši mēģina apmānīt savu ķermeni un noslīdzināties).

Liekas, tik vienkārši- izlasīja cilvēks šīs rindas, visu saprata un sagribēja izmēģināt savādāk:”Viss, no rītdienas saku to, ko domāju, raudu un kliedzu, kad gribās, un savu agresiju izšļakstu uz apkārtējiem pilniem spaiņiem” Kā tad… Svarīgā brīdī vienalga balss nodos, vai vārdi iestrēgs kaklā. Zinat kāpēc?

BAIL

Jo tieši bailes- to apzināmies vai nē- stāv aiz nespējas izteikt savas jūtas- bailēs būt atgrūztam, nesaprastam, vientuļam, smieklīgam, ne tādam, kā visi...Atcerieties, starp citu, - “no bailēm ceļgali trīc”? Pie tam, šī teiciena psiholoģiskā jēga ciešu saistīta ar to, kas slēpjas teicienā “cieši stāvēt uz savām kājām”.

Kāju nozīme ir redzama no elementārās mehānikas skatiena: kājas- tas ir tas, uz ko mēs dzīvē varam balstīties ( lai kas tas nebūtu- mūsu tuvinieki, profesija, mēs paši...)

Kas ar mani notiek, kad nav balsta? Pareizi- mums ir bail. Mēs zaudējam dvēseles līdzsvaru.

Bet cilvēks ir kaut kas vienots, un viss, kas notiek mūsu dvēselē, neizbēgami atspoguļojas kā spoguļattēlā mūsu ķermenī. Mēs, paši to nezinot, sākam sasprindzināt kājas, mēģinot zem tām sataustīt papildus atbalstu, fiziski aizvietot pārliecības, aizsardzības, drošības trūkumu. No tā rodas mūsu kāju ceļgalu drebēšana, bet sliktākajā gadījumā – pastāvīgas locītavu sāpes, kā saka ārsti, “nezināmas etioloģijas”, hronisks nogurums kājās un citas nepatikšanas.

Un te rodas viens ļoti interesants jautājums. Pieļausim, cilvēks uzzina šādās situācijas par savām problēmām- ko viņam darīt ar šo informāciju?

Atbilde ir vienkārša: un te galvenais palīgs- jūsu paša ķermenis. Kā griezties pie viņa pēc palīdzības, kā mācēt sadzirdēt atbildi, un kā galu galā, šo palīdzību izmantot- šī ir tēma sarunai ar psihologu.Pie tam, ne ar katru psihologu.

Izrādās, ir ļoti interesanta psiholoģisko zināšanu nozare- ķermeniski orientētā psihoterapija. Un nevajag bīties no vārda”psihoterapija”, tā visbiežāk attiecās nevis uz garīgām slimībām, bet uz vieparastākajām. Mūsu problēmām. Jūs droši vien atradās nosauktajās parunās līdz sāpēm kaut ko pazīstamu? Bet, ķermeniski orientētā psihoterapija- neparasti, starpcitu, patīkama, - var atklāt mums piekļuvi nebeidzamiem resursiem, kas slēpti vienā no visizcilākajiem mākslas darbiem- mūsu ķermenī, tādam tuvam un, kā liekas, pazīstamam.

Interesanti? Un kā vēl! Bet, ja no sākuma vēlaties pamēģināt paši? Tikai ievērojiet- bez padziļinātas un patiesas intereses un absolūtas un cieņas pilnas uzmanības pret savu ķermeni nav vērts sākt. Nesanāks!

Un tā, nolēmāt? Interese un mīlestība pret savu ķermeni- lai kāds tas būtu- ir? Tad sākam.

PRAKSE

Atliciniet mūsu eksperimentam divas stundas- labāk dienas sākumā. Svarīgi, lai jūsu domas šajās divās stundās būtu aizņemtas tikai ar jūsu ķermeni. Pārējās problēmas pagaidīs. Ja tās negrib gaidīt- eksperimentu atlieciet uz labākiem laikiem.

Jūs mājās esat viens, ērti ģērbts- vai arī izģērbies; galvenais, lai nekas nekur neberztu, nespiestu un nenovirzītu uzmanību. Mūzika šajā situācijā jums nav nepieciešama. Pat telefonu atslēdziet.

Pirmais- un, iespējams, visgrūtākais: atrodiet sev visērtāko pozu. Nevis ierastāko, bet visērtāko šajā momenta. Centieties neizdomāt pozu, bet to atrast ar ķermeņa palīdzību. Meklējiet to lēnām, ar garšu, dodot iespēju savam ķermenim izkust katru variant.

Kad jūs sajutīsiet, ka katra ķermeņa daļa ir pilnīgā komfortā un nevēlas neko citu – jūs atradāt meklēto. Tagad palieciet šajā pozā kādu laiku. Izdariet sava veida ekskursiju- kas patreiz jūsu ķermenī ir saspringts, kas ir atslābis; kur ir siltums, kur vēsi, bet kur vispār ir karsti; ar kādām ķermeņa daļām ķermenis saskaras ar citiem priekšmetiem- ar apģērbu, grīdu, krēslu, sienu, paklāju u.t.t.; kuri no šiem pieskārieniem ir spēcīgi, kuri ir mazāk stipri.

Jūsu apziņa tagad – vienkārši bezbailīgs reģistrējošs aparāts, bet jūsu ķermenī nav nekā slikta vai laba, ne pareiza, ne nepareiza. Pamēģiniet pirmo reizi dzīvē pret to attiekties tieši tā. Kā jums tas?

Jūs domājat, ka tas ir vingrojums? Nekā tamlīdzīga.

Jūs vienkārši sasveicinājāties ar savu ķermeni, atdevām viņam godu. Jūs taču vēlaties, lai tas palīdz jums nokļūt līdz emocijām, kuras līdz šim brīdim jūs mēģinājāt tajā apglabāt. Tad mums, kā atceramies, ir jāsāk no bailēm, t.i., no bailēm.

Ļoti lēni, nepārtraucot vērot, kas notiek ķermenī, piecelieties. Kājas gandrīz plecu platumā, pēdas atrodas paralēli, ceļgali brīvi un mazliet saliekti. Mazliet palīgojieties- arī tikpat lēni, lai sajustu, cik smalki un precīzi jūsu kāju muskuļi palīdz jums noturēt līdzsvaru. Jums taču ir uz ko atbalstīties, vai nav tiesa?

Un tagad iedomājieties, cik lielā augstumā virs zemes virsmas jūs atrodaties. Varbūt no zemes jūs šķir deviņi stāvi vai tikai pagrabs- tas nav svarīgi. Sajūtiet, kā grīda, uz kuras jūs balstāties ar savām pēdām, notur visu jūsu svaru un neļauj jums iekrist tur, uz leju…

Sajutāt smagumu savā ķermenī padomājot par to? Līgojieties vel mazliet – kā uzvedas jūsu balsti? Patīk? Nu, lūk.
Un tagad, tomēr, lēni apgulieties uz grīdas uz muguras. Salieciet kājas ceļgalos un stabili tās nolieciet uz grīdas.

Aizveriet acis un ieklausieties savā elpā. Pacentieties, atslābinot apakšžokli un ieelpojot caur degunu, izelpot caur pusatvērtu muti. Un pēc minūtes izdariet pašu grūtāko – pievienojiet izlepas troksnim skaņu. Jebkuru. Piepildiet ar šo skaņu visu izelpu. Izdzirdiet savu balsi. Un turpiniet skanēt. Varbūt, sanāks ne uzreiz – tas ir dabiski. Mēs varam samelot ar vārdiem, bet ar skaņu nesamelosi. Vienkārši, nesanāks. Skaņa – tā ir mūsu godīga izpaušanās. Tāpēc, no sākuma var būt mazliet bail. Varbūt, arī nē. Katrā gadījumā, jūs tagad ne ar ko neriskējat.

Bet, kad jums izdosies skanēt dabiski, un jūs sāksiet, visbeidzot, saņemt no tā baudu- eksperimentējiet. Skaniet pēc iespējas skaļāk- bet pēc tam, cik vien var, klusāk. Izgaršojiet savu viszemāko skaņas toni, bet pēc tam visaugstāko, visnepatīkamāko un visjaukāko. Un nesteidzieties, dodiet sev iespēju izjust katru jaunu skaņu, katru jaunu izjūtu- jo tagad jūs izpaužaties.