Viņš (Visums) neprot runāt `mūsu` valodā.
Viss, uz ko tas ir spējīgs - būt tevī, manī, apkārt mums. Zinot, kas tev ir nepieciešams.
Izzinot, uz ko tu esi spējīgs.
Piedāvājot kaut ko.
Ielienot dvēselē, atrod pašus mīkstākos punktus, izvelkot uz āru to, kas raujas ārā no sirds.
Apvienojot mūs ar pasauli mums apkārt, nepārstājot ieelpojot un izelpojot, pulsējot.
Atveroties Visumam, tu ne vienmēr saņemsi to, ko vēlies.
Pat ne otrādāk.
Viss, ko tu iegūsi - iespēju izzināt sevi, iespēju dzīvot tā, kā nebiji dzīvojis līdz šim.
Kad tu elpo, tu neaizdomājies katru sekundi par to, kad ir pienācis laiks izelpot un kad ieelpot.
Uz cik sekundēm aizturēt elpu un cik dziļi ieelpot gaisu.
Tu vienkārši elpo, tavs ķermenis, prāts un dvēsele zina, cik reizes ieelpot un izelpot.
Tu saspied degunu, jūtot nepatīkamu smaku.
Bet plaušas pieprasa dziļu ieelpu jūras krastā.
Tu vari smakt netīrā pilsētā, vari iemācīties elpot ar pauzēm, pat ilgi neelpot zem ūdens, bet sevi neapmānīsi - tev ir jāelpo.
Tu vari nemanīt Visumu, vari iemācīties to apmānīt, slēpt sevi no tās, slēpties no attiecībām, bet sevi neapmānīsi.
Lai dzīvotu ar sevi, iemācies dzīvot ar Visumu un tajā.
Attiecības, ko dāvā Visums var būt dažādas
Asas
Kad divi, metoties viens pie otra (vai no bēdām, vai no abpusēja bada pēc maiguma), ietriecas ar saviem asumiem pašās sāpīgākajās vietās. Tad no jauna attālinās un ieskrienoties saduras atkal un atkal. Agri vai vēlu asiņojošā dvēsele sāk runāt bez cenzūras.
Biedējošas
Ar asiem uzplaiksnījumiem.
Līdz drebuļiem rokās, kājās, lūpās.
Kas atņem spēkus no kaisles un mokošās bezizejas.
Piepildot ar uzbudinājumu līdz pašām malām.
Mānošas un attālinošas vienlaicīgi.
Tajās gribas izplūst, biedē tas, ka pazudīs.
Tajās krāsas ir košākas un garšas baudāmākas.
No tām gribas turēties tālāk. Un laiku pa laikam atkal iedziļināties tajās.
Saules aizsargājošas
Tādas trauslas, ir vajadzība slēpt tās no pasaules, no dzīves, no saules.
Tādas, kurās kļūsti par visu pasauli tam, citam, kurš sēž tev pretī. Tu atdodies tik daudz, cik esi spējīgs.
Pasaule sašaurinās tā, ka visi eksistējošie ir apkārt un viss pārējais ir ilūzija.
Kaudze atbildības gulstas uz pleciem, gribas to nomest un aizbēgt.
Brīvībā.
Vieglas
Skanošas.
Smieklīgas.
Tajās nav vietas sadzīves problēmām.
Viss ir atrisināms.
Mēs vienmēr esam zirgā.
Piedzīvojumu meklējumos.
Kopīgā azartā, lidinoties no kaisles, romantikā zem zvaigžņu debess. Tajās nav biedējošu likumu.
Viegli šķiramies un satiekamies tik pat viegli. Gandrīz ideāli, bet pasaule vēl joprojām diktē noteikumus, datumus, izmētā pa pilsētām un kontinentiem.
Pēkšņas
Negaidītas un tajā pat laikā ērtas.
Siltas, maigas, tādas kurās gribas murrāt.
No kurām gribas bēgt tikai no tā, ka esi sabijies par to, ka viss ir tik labi. Un atgriezties, kad esi sailgojies pēc samtainā maiguma.
Attiecības var būt ilgstošas, ātras, lēnas un ar pauzēm
Īsas, asas un kaislīgas.
Dīvainas vai kristāli - caurspīdīgas.
Brīvas vai ar likumu un aizliegumu sarakstu.
Bet nekad nav vienādas.
Attiecības - tā ir kā elpošana, nav iespējams katru reizi aizdomāties par ieelpu un izelpu.
Tas ir nepieciešams dažos gadījumos.
Un mēs, atveroties Visumam, tiešām zinām, kad ir laiks izelpot.
Attiecības - tā ir dāvana, jo kopā ar tām mēs iegūstam jaunu pasauli.
Un varam iepazīt sevi no jauna, saskaroties ar savām rētām vai pamanīt kā negribot ievainojam citus.
Satiekoties aci pret aci ar savām bailēm un mazliet vairāk saprast par to, ka nav iespējams paņemt īpašumā cita cilvēka jūtas.
Mēs varam iemācīties atdot un neskopoties ar mīlestību, varam iemācīties izbaudīt un saņemt, cienīt vientulību un kopā būšanu.
Iemācīties veidot.
Uzzināt un cienīt sevi nozīme, cienīt un uzzināt otru cilvēku un Visumu.
