 |
Ārsts baidījās, ka tiks aprakts dzīvs un izveidoja īpašu zārku. Tagad tas ir tūristu objekts.
12.03.2017
 Foto: ofigenno.com Advertisement
Diezvai tu kādreiz esi dzirdējis par pilsētiņu Ņū Heivenu ASV štatā Vermontā. Tās iedzīvotāju skaits ir mazāks nekā divi tūkstoši cilvēku, un galvenā vieta ir...kaps kapsētā!
Tomēr šis kaps ir patiešām neparasts. Tas ir aprīkots ar logu, caur kuru tu vari apskatīt to, kas ir iekšā. Tagad stikls ir netīrs, bet pirms 100 gadiem, skatoties caur to, varēja ieraudzīt kā bojājas tur apglabātā vīrieša seja.
Raksta turpinājums  Foto: ofigenno.com Šādu neparastu kapu izvēlējās sev izveidot pats mirušais - ārsts Timotijs Klarks Smits. Viņš cieta no garīga rakstura traucējumiem - bailes no aprakšanas dzīvam. Cilvēki ar šo novirzi panikā baidās tikt aprakti dzīvi. Un, lai nomierinātu sevi, daudzi no viņiem izgudroja dažādas ierīces, kas pasargātu viņus no aprakšanas dzīviem.  Foto: ofigenno.com Šīs fobijas ziedu laiki bija XIX gs. 1885.gada 21. februārī laikraksts "New York Times" publicēja ziņojumu par vīrieti, kurš apglabāts dzīvs. Tika ziņots, ka apbedīšanas laikā, zārkā esošajam ķermenim tika konstatēti pirksti izgriezti uz otru pusi, pirksti bijuši asinīs, bet zārka vāka iekšpuse viscaur saskrāpēta.  Foto: ofigenno.com Ziņa izraisīja tādu rezonansi, ka arī citus laikrakstus pārņēma šis vilnis un par šo tēmu rakstīja arī citās valsts daļās. Pie tam eļļu liesmām pielēja arī rakstnieki, kuri pārveidoja stāstus no saviem skatupunktiem.  Foto: ofigenno.com It īpaši pacentās Edgars Alans Po: viņa stāsta sižeti "Aprakts dzīvs","Ašeru mājas krišana","Amontiliādo muca" un "Melnais kaķis" tika veidoti uz bailēm tikt apraktam dzīvam.  Foto: ofigenno.com Pēc šāda spēcīga psiholoģiska mediju un rakstnieku uzbrukuma, daudzi cilvēki vēlējās sevi pasargāt no priekšlaicīgas apbedīšanas. Bet atjautīgākie uzņēmēji uzreiz piedāvāja drošāko zārka versiju!  Foto: ofigenno.com Parasti kaps tika aprīkots ar speciālu cauruli, kas noveda ārpusē un nodrošinātu gaisa plūsmu. Bet mirušā cilvēka rokās iebāza auklu, kas bija piestiprināta pie kapsētas sarga mājas zvana. Pēc plāna, priekšlaicīgi apbedītajam vajadzēja paraut virvi, lai viņu sadzirdētu un izraktu.  Foto: ofigenno.com Tomēr mūsu stāsta varonis Timotijs Klarks Smits bija neapmierināts ar esošajiem zārka modeļiem un nāca klajā ar savu versiju. Viņš vēlējās zārku aprīkot ar logu tieši pretī sejai, lai apsargs katru dienu skatītos vai mirušais nedod dzīvības pazīmes.  Foto: ofigenno.com Turklāt zārkā bija ielikt speciāls āmurs, ar kura palīdzību varētu sasist stiklu no iekšpuses un piesaistīt sev uzmanību, ja ar zvanu pēkšņi kaut kas būtu noticis un tas nezvana.  Foto: ofigenno.com Rezultātā Timotija Klarka Smita bailes izrādījās nepamatotas. Viņš tā arī nenāca pie dzīvības, bet piesaistīja uzmanību ar savām lielajām pūlēm!  Foto: ofigenno.com Starp citu, neskatoties uz nopietnu attīstību medicīnā, bailes tikt apraktiem dzīviem ir arī tagad. Bet mūsdienu drošākie zārki neatpaliek no automašīnām! Cilvēkiem, kuri baidās, ka tos apraks dzīvus, piedāvā zārkus ar signalizāciju, intercom sistēmu, lukturīti, elpošanas aparātu un pat stimulatoru ar integrētu monitoru!  Foto: ofigenno.com Kā redzi, ne tikai Gogolis baidījās tikt aprakts dzīvs - no šīs fobijas cieta un cieš daudz cilvēku. Mazpazīstamam ārstam no dieva aizmirstas pilsētiņas izdevās kļūt slavenam pat pēc savas nāves, pateicoties bailēm tikt apraktam dzīvam. Foto: ofigenno.com Tikai vai ētiski ir iespējams doties ekskursijās uz kapa vietu? Raksti komentāros, ko tu par to domā! Patika redzētais? Iesaki draugiem Nākamais raksts
Jaunākie komentāri
Pierakstīties iknedēļas jaunumiem |
