„Tātad, 90 – tos gados, Ukraina, dzimstu es – bērns, kuram visa mugura ir nosegta ar kaut kādiem brūniem pleķiem. Visi šokēti, ārsti apjukuši. Viss ko viņi spēj izdomāt – paziņot, ka es nodzīvošu tikai pāris stundas. Vēl tika piedāvātas sejas ādas tuberkuloze, Černobiļas sekas un dažādi citi briesmīgi minējumi. Neveiksmīgi centieni uzzināt, kas ar mani ir, izstiepās veselu 7 gadu garumā”, - atceras Jusefa.

Vecāki pat sāka domāt, par ādas pārstādīšanu Francijā, bet ārsti nedeva nekādas garantijas...

Ja vecāki saņemtos un piekristu šādam solim, meitenei nāktos pārciest aptuveni 12 operācijas. Par laimi, iztika bez ķirurģiskas iejaukšanās.

Juliana iemācījās dzīvot ar šo īpatnību un pieņemt savu ķermeni tādu, kāds tas ir.

„Es periodiski noķeru sevi pie domas, ka varu aizskatīties uz cilvēku, kurš man šķiet interesants vai skaists un izceļas no pūļa. Viņš savukārt var ieverot, ka es uz viņu skatos, un sākt domāt, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Ir grūti vainot cilvēku, ka viņš skatās uz kādu, ja nekad iepriekš neko tādu nav redzējis. Kaut gan man gribētos, lai uz mani reaģē nedaudz ieturētāk”, - komentēja meitene apkārtējo reakciju uz savu izskatu.

Piekrīti, tikai nedaudziem no mums pietiek drosmes pieņemt sevi tādu ar visiem plusiem un mīnusiem. Ko gan mēs gaidām no apkārtējiem? Cilvēki ap mums jūt, ka cilvēks sevi nemīl. Ja prasītu man, Juliana – ir lielisks piemērs, lai viņai sekotu. Ļoti drosmīga meitene!