VECĀKU ATBILDĪBA PAR BĒRNIEM

Vecāku sarakste Viber tika izdomāta, lai informētu, bet kļuva par bērna kontroles instrumentu.

Pašlaik tajos bieži var izlasīt kaut ko no sērijas: ”Pasakiet, ko uzdeva uz rītdienu? Piedāvāju izlemt bērnu vietā, ko viņiem darīt...” Raksta to vidusskolēnu vecāki. Vai tas ir pareizi? Bērns - pusaudzis pats ir spējīgs uzzināt mājasdarbu. Un šis ir tikai mazs piemērs no hiper-aprūpes.

Ģimene, kurā ir hiper-aprūpe, kļūst par ”koncentrētu uz bērniem”. Visa tās dzīve grozās ap bērnu interesēm. Bērni - vienīgais par ko domā vecāki.

Vecāki viņam piedēvē superspējas, bet dzīvē visu dara viņa vietā, kā rezultātā viņš zaudē pat elementāras sevis apkalpošanas iemaņas un spējas sevi aizstāvēt sabiedrībā. Un pēc tam brīnās, kādēļ viņu brīnums nekļuva par gaismu viņu lodziņā.

Vecāki pārstāj būt par sievu un vīru. Viņi velta visas savas cerības uz savu atvasi, kuram ar savu piemēru parāda sevis nodošanu. Vai var izaugt laimīgs bērniem nelaimīgiem vecākiem?

Bieži tā vien gribas pateikt: ”Lieciet bērnu mierā, nodarbojieties ar sevi, nebojājiet viņu dzīvi ar hiper-aprūpi”.

Daži attaisnojas ar labiem nodomiem: ”Vēlos, lai bērns izaug veiksmīgs, nodrošināts, attīstīts...Tieši tādēļ arī atdodu viņu uz visiem iespējamiem pulciņiem”.

Pagaidiet, vai paši bērni grib nodarboties visās šajās aktivitātēs? Šajā gadījumā vecāki cenšas iedot bērnam to, kas viņiem pašiem nav bijis un nav, kas nozīmē - uz viņa rēķina realizē savas vēlmes.

Tieši no vecākiem bērni pārņem uzvedības stereotipus un attieksmi pret dzīvi. Ko gan var iemācīties bērni no vecākiem, kuri nav realizējušies, kuri izvadā bērnus pa pulciņiem, lai aizmirstu par to, ka nožēlo par lieki pazaudētiem gadiem? Ir jāsāk no sevis?

Otra galējība: vecāki jautā bērnam kam viņš dod priekšroku un ko vēlas, bet izmanto to fanātiski. Burtiski viņa vietā mācās zīmēt, ja bērns iet, piemēram, mākslas skolā.

Tās nav attīstības ceļš, bet izpatikšanas. Tas ved nekur. Un atkal to izvēlas vecāki, kuriem nav pašiem savas intereses.

Lai nenonāktu līdz galējībām, ir svarīgi saprast, ka nav iespējams nodzīvot bērna vietā viņa dzīvi, kā arī nepasargāt no kļūdām, kuras liktenis ir viņam sagādājis. Cenšoties pārspīlēti sargāt bērnus, vecāki paši viņam noņem iespēju normāli pieaugt, saņemt pieredzi, realizēt katram cilvēkam dabas dotu potenciālu.

Viņi pārvērš to par cilvēkiem bez iniciatīvas un informatīvām radībām, kurām nav sava viedokļa, nezinot, ko grib, un nav izstrādājuši vismaz kaut kādu dzīves pozīciju.

Vecākam ir jānes atbildība par bērna dzīvību, kā arī atbildību par bērna veselību, bet ne maniakāli.

Ir jāsaprot, ka jūs neesat ne Dievs, ne ārsts, ne dzīves pavēlnieks, bet vienkārši tuvs cilvēks, kura uzdevums ir mīlēt un rādīt labu piemēru. Savādāk var parādīt pašam tuvākajam cilvēkam lāča pakalpojumu, kura sekas nāksies labot gadiem ilgi.