-
- 6287 x
-
https://torno.lv/RwWnkg1
“Ko sievietē pamodināsi, par to nāksies priecāties” – ir tāda tautas paruna. Uz daudziem tā iedarbojas, kā nomierinoša tablete, ļaujot domāt, ka tikai stiprais dzimums ir vainīgs pie attiecību problēmām.
Stāsts, kuru uzrakstīja Jarina Meja, stāsta par pretējo. Autore uzskata, ka sieviete pati sevi spēj ieprogrammēt bez vīrieša palīdzības. Un atnākt pie viņa gatavā veidā: vai nu ar laimi acīs, vai ar kompleksiem pašapziņā. Bet tālāk patiešām viss ir atkarīgs no viņa: atbalstīt viņas maldus vai atbrīvoties no tiem.
“Es biju vienreizēja sieva. Tādas ir miljonu vērtas, bet es pat nezināju, ka esmu simpātiska. Mani gribēja par vedeklu visas mātes un kā sievu saviem dēliem, tad jau vajadzēja aizdomāties. Bet no visiem iespējamajiem dzīves scenārijiem man bija tikai viens – attaisnot visu pasaules mammu, vecmammu, dievu un vīriešu cerības. Un es kā vel centos.
Raksta turpinājums
Var teikt, ka es nedzīvoju, bet tikai centos. Tāpēc ka, kad pirms gada man bija pirmā panikas lēkme un es noģību četras reizes, man palika bail ne tāpēc, ka es nespēju paelpot, bet tāpēc, ka es neesmu dzīvojusi savu dzīvi, bet tikai centusies.
Es tagad nevienam nepārmetu, bet tikai domāju par to, cik ilgi cilvēks spēj dzīvot svešās matricās. Un mana atbilde – līdz zārka melnajām zeķēm. Bet pēc tam vēl vajag lūgties, ka viņu ielaida paradīzē. Un nav nekādu garantiju, ka ielaidīs. Tāpēc, es tagad domāju – ja jau tāpat neviens no turienes vēstules neraksta, tad varbūt šajā dzīvē, pašai sev palīdzēt. Kā minimums nomest no sevis nereālās cerības.
Mana laulība sākās ar neiespējamām prasībām pašai pret sevi. Man bija jāvar viss, nekādas dalīšanas uz vīriešu vai sieviešu.
Es gribēju dzīvot atsevišķā īrētā dzīvoklī un bez dzērājiem blakus istabā – izdarīju. Es gribēju būt ideāla mājsaimniece – biju. Ideāla mīļākā – nu bet lūdzu. Ideāla partnere – man viss pa spēkiem. Bet es pati pazudu visā tajā.
Pēc gada es nonācu slimnīcā ar anoreksiju. Uz nervu pamata – ārsts klusām manai mammai pačukstēja, kura, priekam, biešu zupu tā arī neiemācījās pagatavot. Pa lielam, es aizmuku no slimības. Atpūtos tur mēnesi. Un nolēmu cīnīties par gaišo nākotni tālāk, bet tālāk sanāca mazulis.
Vesela, stipri bļaujoša meitiņa, kura piedzima, lai noslīcinātu mani oksitocīnā. Tas bija pirmais jautājums dzīvei 25 gadu laikā. “Kāda vella pēc?” – domāju es, pētot šo sarkano, kliedzošo seju. Viņa man pat neatbild ar klusumu, bet es viņu mīlu, kā traka. Mīlu ne par ko un ne uz ko. A tā vai tad var – mīlēt bez iemesla?
Es biju vājprātīga, ar lēkmēm māte. Plus sieva. Plus pavāre. Plus draugs, partnere, mīļākā. Es arī biju zelta gabaliņš, tāpēc, ka uz “laimīgo” vecmāmiņu jautājumu atbildēju: “Nē, ko jūs, man nevajag palīdzību, es pati tikšu galā”.
Trīs dekrēta gadi. Es nekur nebiju bijusi. Man nebija draudzeņu. Paziņu. Otrā džinsu pāra. Kosmētikas. Matu griezuma. Meikapa.
Bet es, patiesībā, visu paguvu un tiku galā. Pat pārtulkot farmakoloģijas talmūdas pa naktīm – kāpēc vīram mani jābaro bezmaksas? Kāpēc viņam vispār mani jābaro? Un es sāku vēl vairāk strādāt, pūlēties, visu turēt savās rokās un nedot viņam rokās lupatu.
Un pēc tam es vēlreiz dzemdēju un pamodos. Meitene bļāva tā pat kā elpoja. Ģimenes kārtība pajuka. Es vairs nespēju pagūt pagatavot mājas pelmeņus, a kotletes un biezpiena pankūkas, kuras biju apēdusi 232 gabalus pirms dzemdībām (es skaitīju) beidzās.
Es pārstāju paspēt būt. Un nekādu iespēju pagūt man nepalika. Man nebija pat iespējas izdzīvot un nesajukt prātā no “aaaaaaaaaa”, kas skanēja pilnām diennaktīm. Tāpēc es sāku noņemt no sevis visvarenās tēlu un pamēģināju griezties pie kaimiņiem.
No sākuma es pie viņiem atstāju bērnu uz pāris stundām. Pēc tam uzaicināju aukli, pasūtīju visus piecas mājas tālāk un aizgāju strādāt par žurnālisti. Tāds egoisms un visas pilsētas mammu neapmierinātība.
Ģimenes kārtība vispār pazuda, it kā nebija bijusi. Neraugoties uz maniem centieniem nosēdēt uz visāda veida krēsliem, izvilkt to no turienes nesanāca.
Pierast pie jaunās manis neviens nespēja.
Bet es izdegu. Un negribu vairs cīnīties un censties.
Tas nekādīgi nepārvelk strīpu pāri sāpēm no pilnības pazaudēšanas. Tāpēc ģimenēs cilvēki cenšas, pēc tam plēš viens otru līdz pat iekšām. Tomēr pēc tam ilgi vēl ņemās par to, ka viens otru ir aizvainojuši, vai nu izpēta paši savas iekšas un atrod tajās dabīgos dzīvei nepieciešamos produktus. Savus mēslus.
Mani neviens nespieda kļūt par par to kas esmu. Es pati savā laulībā darīju vairāk nekā varēju. Kādēļ? Lai viņš būtu laimīgs? Un kurš tagad ir laimīgs?
Es negribu vairs pielāgoties.
Es gribu parastas cilvēciskas lietas un attiecības bez “iedod man to, ko es gribu un es tev iedošu kaut ko citu”
Tagad es gribu nodarboties ar mīlestību, smieties, iet uz kino, braukt uz festivāliem,neko neatlikt “uz laiku, kad bērni paaugsies”. Strādāt tur, kur patīk. Nestrīdēties par ikdienišķām lietām, kuras var atrisināt. Pat par to, kurš no mums nav vienisprātis. Un neizēst smadzenes ne sev ne viņam. Un būt par māti, kā es to vēlos. Un negulēt naktis, tāpēc, ka man tā gribās.
Un vispār daudz kā cita. Vienkārši ar šo plūsmu “gribu” cilvēku, kurš nav pieradis kaut ko gribēt, no sākuma grūti izprast.
Bet visu es gribu egoistiski un vienkārši tā pat. Pirmkārt, attiecības.
Tām ir jābūt vienkāršām un neuzkrāt gadiem neizrunātās lietas. Un nevienam nav vajadzības otram kāpt uz kakla, vicinoties ar “pienākumu instrukciju”.
Na*** instrukciju. Es esmu anti intrukcija, es netiku galā, man neizdevās, salūzu, sadegu, atteicos no visa, paliku ne ar ko. Un viss. Pagāja laiks vienkārši tā pat”.
Daudzām sievietēm pazīstama situācija. Viņa izskaidro iemeslu, kāpēc ar viņām notiek pārmaiņas. No labiņām par sliktajām, no modes dāmām par puiciskajām, no pieticīgajām par izvirtulēm. Tas notiek no krišanas galējībās, no pārmērības. Tas nekad nebeidzas labi. Noteikti sekos kardinālas pārmaiņas uzvedībā, kam seko emociju uzplūdumi vai klusa depresija.
Tev ir pazīstams stāvoklis, ko raksturoja Jarina Meja savā stāstā? Kā ieteiksi ar to cīnīties? Uzraksti komentāros.
Patika redzētais? Iesaki draugiem
Nākamais raksts
