Nedrīkst vienkārši ņemt un izmest apģērbu

Mūsu māmiņu un vecmāmiņu jaunības laikā apģērbam bija zelta svars. Un pat tad, ja tas bija noskrandis vai pārklājies ar plankumiem, viņas turpināja nēsāt to mājas. Bet, ja tas pats T- krekls bija pilnīgi savu nodzīvojis, tad to gaidīja jauns posms - kā lupata grīdas mazgāšanai vai putekļu noslaucīšanai.

Protams, mūsdienās šāda veida lietu aprite ir pelnījusi atzinību par ekoloģiskumu. Tomēr nedrīkst aizmirst arī to, ka mājas apģērbs patiesībā var būt gan komfortabls, gan skaists, bet visu nevajadzīgo var nodot pārstrādei vai atdot trūcīgajiem. Un mēs atzīstam, ka mikrofibras īpašās lupatas ir daudz ērtākas.

Un izdzert tēju bez našķiem arī nekā

Godīgi sakot, mēs joprojām ļoti bieži dzeram tēju ar cepumiņiem. Vai konfektēm. Vai vismaz ar gardumiem. Kopš bērnības ieradums paņemt kaut ko pie tējas ir kļuvis par īstu tradīciju daudziem mūsu tautiešiem. Un vēl veids, kā uzcienāt negaidītus viesus. Taču šodien var baudīt tējas garšu. Jo veikalos jau sen var izvēlēties kaut ko citu, izņemot to vienīgo paciņu ar ziloni.

• Tas ir briesmīgs paradums dzert tēju ar kaut ko garšīgu. Tagad esmu ļoti vīlusies, ka nav nekā.

Nekad neaizmirst par to, ko padomās cilvēki

Atkarība no tā, ko citi domā, ir mūsu vecmāmiņu zemapziņā. Draugu, kolēģu, kaimiņu un pat nepazīstamu garāmgājēju viedoklis tika ņemts vērā, izvēloties līgavaini meitai, un apģērbu, ejot uz veikalu. Un, protams, dzīvot ar pastāvīgu atskatīšanos uz citiem kļūst daudz grūtāk.Bet mūsu paaudze arvien vairāk veido dzīvi tikai pēc saviem noteikumiem un var izskriet uz blakus veikalu mājas apģērbā.

• Kad es uzvilku sporta kurpes, vecmāmiņa teica: “Ko vienmēr sporta apavos staigā?” Cilvēki domās, ka tev nav vasaras apavu. Un es viņai teicu: “Ļauj man bez šortiem staigāt, citādi cilvēki domās, ka man nav apakšbikšu.” Vairāk mēs par to nerunājām.

Pirkt produktus vairāk nekā vajag.Maz kas notiks

Visdažādāko preču deficīts noveda pie tā, ka produkti vienmēr tika pirkti vairumā. Virtuves skapīši bija piekrauti ar dučiem maisiņu ar grauzdiņiem, eļļas pudelēm un 5-kilogramu cukura maisiem. Un, lai gan veikalu plaukti vienmēr ir piepildīti, vecākās paaudzes ieradums iepirkties vairumā vēl joprojām palicis. Taču nav jāaizmirst, ka visam ir derīguma termiņš.

• Mana mamma joprojām periodiski ņem lielveikalos 5 paciņas rīsu vai makaronu. Lai gan jau visa kaste ir pilna. Kāpēc? “Bet ja nu tie izzudīs no pārdošanas, un tie ir mani mīļākie.”

Pašārstēties

Zāļu tējas, dziednieciskās kompreses un... ”uzlādēts” ūdens. To visu aktīvi izmantoja vecākā paaudze, jo “dabiska” ārstēšanās vienmēr ir labāka par “ķīmiju”. Lai gan ir vērts atzīt, ka šobrīd ir arī cita galējība - paradums vispirms atvērt mājas aptieciņu un uz savu ieskatu dzert veselu kaudzi zāļu bez ārstēšanās. Protams, jūs paši saprotat, ka tā darīt nevajag.

• Vecāmātes vēl joprojām glabā “uzlādētu” ūdeni. Labi laiki bija, ko teikt.

• Un, lūk, es sev saku: pēc pirmās iespējas ej pie ārsta, jo ēst pretsāpju līdzekļus brokastu, pusdienu un vakariņu vietā - tas ir nenormāli, tu drīz sabruksi kā vecais vectēvs. Bet es nedodos pie ārsta vispār.

Savdabīgi attiekties pret jaunajām mantām

Katram ir savs stāsts par to, kā vecmāmiņai dāvinātais maks vai soma skaistajā iesaiņojumā aizceļoja uz skapi, lai gaidītu to pašu ilgo stundu, lai pastaigātos. Un šī stunda varēja neiestāties gadiem ilgi. Diemžēl šāda atlikšana uz laiku var attiekties arī uz lietām, kuras var atvieglot sadzīves apstākļus. Visdažādākie mājsaimniecības sīkrīki vai pat slota ar iebūvētu ūdens rezervuāru – visam šim vecākā paaudze atkal dod priekšroku vecajam un pārbaudītajam. Lai gan prot to izmantot. Jauno žēl, bet ar veco ierasts.

• Mammai darbā uzdāvināja multivārāmo katlu. Vai zināt, cik ilgi tas bija palicis kastē līdz pirmajai lietošanai (un pēc manas iniciatīvas)? - 5 gadi.

Un nekad nevienam nesūdzēties konflikta laikā

Atcerieties aizvainojošo vārdu “sūdzmanbībele” no bērnības? Tas bieži vajāja mūsu māmiņas arī pieaugušo vecumā, kad strīdīgas situācijas risināsies kā pagadās, tikai ne ar oficiālajām un augstākajām personām. Bet mūsu paaudze vairs nebaidās rakstīt visus iespējamos pieteikumus un pieprasījumus.

• Jūs arī bieži strādājat veikalos, un pakalpojumi ir slikti? Arī mana mamma bieži saskaras. Un viņa ne reizi nerakstīja par to sūdzību vai atsauksmi. Gāja pati runāt ar pārdevējiem, apsolot, ka nākamreiz (ja tas atkārtosies) noteikti uzrakstīs. Aha. Bet nesen viņai nokrāsoja matus tā, ka visa džempera aizmugure bija tādas pašas krāsas plankumos. Viņa parunāja frizētavā, un pat džemperis atmazgājās. Bet nekā. Pat naudu neatgrieza.

Neaizmirst par to, ka avīzes ir svarīga lieta

Šodien mēs esam gandrīz aizmirsuši par papīra avīzēm, jo jebkura informācija vienmēr ir burtiski pa rokai - mobilajā tālrunī. Bet mūsu vecmāmiņas joprojām regulāri pērk un abonē šo drukāto produkciju. Un vēl spēj tās izmantot visās savas dzīves jomās - un spoguļus notīrīt, un pārtiku sagriezt.

• Kādreiz vecmāmiņa palūdza paņemt līdzi 2 avīzes. Es domāju, ka viņai vienkārši gribējās palasīt, bet viņa salocīja no tām cepures, lai mēs nedabūtu saules dūrienu.

• Bet mūsu vecmāmiņa nupat piezvanīja un nodiktēja no laikrakstiem vīriešu telefonu numurus, kuri vēlas iepazīties, lai pateiktu mammai, lai viņa piezvana un iepazīstas ar viņiem. Labi, ka ne man. Un vispār, kurš pateiks vecmāmiņai, ka tas ir... kaut kā...

Bet viesu atnākšana- iemesls uzklāt galdu pēc visiem noteikumiem

Mūsu vecākajai paaudzei ir ļoti īpaša attieksme pret ēdienu. Tikai iegriezīsies ciemos, un galds uzreiz ir pilns ar veselu kaudzi dažādu ēdienu. Tas arī ir skaidrs: iepriekšējos gados šāda bagātība bija ne tikai viesmīlības pazīme, bet arī statusa rādītājs.

Pašreizējā paaudze arvien biežāk izvēlas netērēt dārgo laiku virtuvē un gatavot kaut ko vienkāršāku. Un visbiežāk bez majonēzes.

• Man bija problēmas ar kuņģi, pārskatīju ēšanas paradumus un jau pāris gadus jūtos labi. Bet brauciens pie mana drauga mammas ir elle. Viņas rūpes ir maksimāli pabarot. Tas ir negaršīgi, viss taukains, cepts, ar milzīgu majonēzes daudzumu. Nekādi lūgumi neiedarbojas, piebāž līdz ūkai, apvainojas, ja neēd. Galu galā, pēc katra vakara man ir diennakti problēmas ar kuņģi. Attiecības jau tā nav siltas, ēdu, bet pēc tam sevi rāju par mīkstmiesību.

Bet kādus ieradumus no pagātnes jūs ievērojāt saviem tuviniekiem? Vai varbūt arī sev?