1. «Un kāda Tev ir mašīna? Un dzīvoklis? Un vai kažoku nopirksi?»

Velns viņu zina, kādā veidā daiļo dāmu acīs nokļūst greizā spoguļa lauska, bet ja nokļūst, tad tas ir viss: merkantīlā madāma vairs neredz vīriešus, bet redz tikai skopuļus un nabagus. Skopuli vajag “izkratīt”, nabagu - pazemot, un trešā varianta nav. Tas ir, par trešo viņa sapņo - par vīrieti, kurš atnāks un apbērs viņu ar naudu, bet tāda laime maz kam tiek, un viņa to saprot. Tātad, paliek skopuļi. Un tad sākas: vai, es noslīcināju savu telefonu podā. Nē, es neiešu, man nav atbilstošas kleitas. Normāli cilvēki precas Bali. Man vajadzīgs jauns kažoks, vai Tu to nesaproti? Kāpēc es vispār ar Tevi dzīvoju?

Un patiesi. Varbūt tad šķiramies? Man nekas nav pret kažoku, bet saproti, dārgā, es nevaru dzīvot ar nazi pie kakla un katru dienu izlemt, ko atdot: vai nu dzīvību, vai maciņu?

2. Mīļais, es bez Tevis nevaru!

Vai, cik tas ir patīkami - just, ka mīļotā bez Tevis burtiski nevar pat paelpot. Mēnesi ir patīkami. Divus. Pēc tam - viss. Pēc tam saproti, ka Tu neesi spējīgs brīvi uzelpot. Sieviete Tev uzkar kaklā nepaceļamu akmeni, kas saucas viņas upurējošā mīlestība. Pastāvīgi viņai saki, ka mīli, pretējā gadījumā viņa iznīks. Apskauj viņu miegā, savādāk viņa apvainosies.

Atļauj viņai karāties Tev kaklā citu cilvēku klātbūtnē, pretējā gadījumā viņai ir bail. Nekad neatstāj viņu, ne uz minūti. Nu labi, uz darbu un uz tualeti, lai ir, vari staigāt viens, bet atceries, ka šajā laika posmā viņa cieš! Ļauj viņai izkust Tevī, savādāk viņai sāp. Savādāk viņas piekautā kucēna skatiens Tevi pavadīs gan dienā, gan nakts murgos. Nes savu krustu, amigo, kamēr spranda nelūzīs. Tikai tad viņa pārcelsies uz citu sprandu, bet Tu parāposi maliņā, atbrīvots un laimīgs mentāls invalīds.

3. Kā lai es zinu, kā maksā par dzīvokli?

Un, tiešām. Agrāk to darīja viņas mamma, bet tagad tas jādara man. Apmaksāt rēķinus, izsaukt santehniķi, savākt dokumentus vīzām, pasūtīt hoteļu numurus un biļetes, vadīt automašīnu, pierakstīt bērnu bērnudārzā... Tāpēc, ka viņa – arī ir bērns. 60 infantīlisma kilogrami. Viņa nevar to visu darīt, jo nezina, kā tieši. Un viņai ir bail.

Bankā ļaunas tantes, santehniķis runā nesaprotamā valodā, apkalpotāji viesnīcās – angliski, bet viņa to arī nesaprot, bet ceļu satiksme - tā ir kaut kāda paralēla pasaule, šis maigais ziediņš nav spējīgs apgūt sarežģītos braukšanas likumus. Cik briesmīgi ir dzīvot! Man. Man bail dzīvot gan par sevi, gan par to veceni.

4. Tavs dēls atkal sakāvās ar meiteni!

Mans dēls! Urā, man ir dēls! Agrāk viņa nebija. Agrāk bija viņas dēls, kuru nekādā gadījumā nedrīkst man uzticēt. Es visu sabojāšu. Izpeldināšu verdošā ūdenī, pabarošu ar ātri pagatavojamiem makaroniem, pazaudēšu tirdzniecības centrā, iemācīšu kaut ko sliktu. Viņa ir māte, bet es tā, garām gāju. Kā tikko bērns paaugās un sāk neklausīt, pārkāpt noteikumus un skandalēt - uzreiz kļūst par manu dēlu.

Viss manī. Esmu visā vainīgs. Es esmu ne tikai viņam nodevis savus sliktos gēnus, bet arī neesmu viņu audzinājis. Tā kā es esmu visā vainīgs – man arī jātiek galā ar problēmām. Bet pagaidi, Tu taču pati neļāvi man viņu audzināt.... “Vai, viss!”

5. Došu - nedošu

Manipulēt ar seksu - vislielākais grēks, to jums pateiks jebkurš vecis. Ja pajautāsiet, protams. Bet viņš nepaskaidros, kāpēc, jo pats par to nekad nav aizdomājies. Viņš vienkārši zina. Debesis ir zilas. Ūdens ir slapjš. Izmantot seksu kā šantāžas instrumentu - grēcīgi. Bet viņš padevīgi dodas trimdā uz dīvānu. Reizi no reizes. Un gaida, kad viņu aicinās uz gultu.

Iespējams, ka ne laulības. Kā viņš varēja, nelietis?! Vienkārši. Ja sieviete saka: “Es Tev došu, ja Tu labi uzvedīsies, bet ja nē - nedošu”- tad kaislīgu mīlestību ar Tevi viņa acīmredzami vairs negrib. Nu negribi - kā gribi.

6. Tu man esi parādā, jo es esmu feja

Parādā, un ne tikai naudu, velns lai to parauj, šī opcija tiek piedāvāta bāzes komplektācijā “Normāls vecis, parasts”. Esmu visu parādā!

Izklaidēt, tāpēc ka viņai ir garlaicīgi. Rūpēties, tāpēc ka viņa ir meitene. Jebkurā nesaprotamajā situācijā pamest visu un ņemt viņu klēpī, jo viņa ir nabaga kaķītis. Man nedrīkst būt savas dzīves.

Visa mana dzīve - kalpošana trauslai fejai. Nu labi, man to vajag darīt, bet Tu, ko Tu man esi parādā? Neko viņa nav parādā. Viņas misija uz zemes - izrotāt ar savu personību manu nekur nederīgo dzīvi. Ko viņa tamdēļ dara? Neko nedara. Tikai ar spārniņiem vicina.

7. Es Tevi izmainīšu: noskūšu, iztīrīšu, pārģērbšu - kļūsi par normālu cilvēku!

Ja es apprecēšos - es ņemu to, ko man iedeva. Visu mamzeli, tāda kāda tā ir. Pēc tam es varu klaigāt: “Kur bija manas acis, kad es apsēdos pie šī putekļu sūcēja stūres”. Bet, ir vēlu dzert Boržomi: kas izauga, tas izauga. Vai nu neņem, ko Tev dod, vai arī, ņem, bet pēc tam nečīksti. Bet sievietes nav tādas, o, nē! Ne jau tas, ka viņas neapmierina gala produkts, kuru viņām iedeva - viņas to neuzskata par beigu posmu. Vīrietis - tāda kā skice, saprātīga cilvēka sagatave. Kuru vajag aptēst ar cirvi, piestrādāt ar vīli, nopulēt, nokrāsot, izžāvēt, pārklāt ar laku, un tad, varbūt, viņu nebūs kauns parādīt cilvēkiem.