7.Riebums pret ķiplokiem

Bailes no ķiplokiem vai alliumfobija – tā ir neiroze, kas liek cilvēkam stipri nervozēt no vienas domas par šo ne visai patīkami smaržojošo augu. Nav svarīgi, kādā formā, vai pulverī vai daiviņās, ķiploks raida cilvēkam, kas cieš no šīs fobijas, īpašos signālus. Vienkārši atrodoties netālu no ķiploka, cilvēkam rodas smaga panikas lēkme vai nemiers.
Leģenda par to, ka vampīri baidās no ķiplokiem, bet to izmantošana, tāpat, atvaira ļaunos garus, bija plaši izplatīta slāvu valstīs un Rumānijā. Tika uzskatīts, ka tie, kas atteicās ēst ķiplokus, ir vampīri. Pastāvēja paraša, ka pirms apbedīšanas mirušajam lika mutē ķiploka daiviņu, lai tas mirušais nepārvērstos par vampīru.

6.Vēlme kost

Trakumsērga vai hidrofobija – tā ir slimība, kuru pavada „vampīru rīcībai” līdzīgi simptomi, tajā skaitā, vēlme iekost citiem cilvēkiem. Trakumsērgas vīruss bojā nervu sistēmu un var izsaukt paaugstinātu jūtīgumu pret saules gaismu un citiem vizuāliem stimuliem, tādiem, kā, piemēram, spoguļi. Vārds „trakums” latīņu valodā nozīmē „dusmas” vai „neprāts”, un slimība tika nosaukta tieši tā, jo cilvēki, kas no tās cieš, bieži murgoja, izrādīja agresijas pazīmes un cieta no halucinācijām.

5.Bailes no spoguļiem

Lai arī tiek runāts, ka vampīrus spoguļos neredz, slimība – eizoptrofobija (vai katoptrofobija) cilvēkiem liek no tiem baidīties. Tam par iemeslu var būt traumējošs notikums vai arī šāda veida fobija var formēties baiļu iespaidā, piemēram, cilvēks bērnībā noskatījās šausmu filmu, kur tika izmantoti spoguļi, un zemapziņā to atveras. Cilvēkam ar šo traucējumu spogulis var izraisīt spēcīgu nemieru.
Daži cilvēki, kas cieš no šīs fobijas, uzskata, ka skatoties spogulī, viņi izsauc pārcilvēciskus spēkus, bet citi domā, ka viņus kāds novēro, kad viņi skatās spogulī. Vēl citi apgalvo, ka ka var tikai dažas sekundes skatīties spogulī, jo, skatoties tajā ilgāk, viņiem liekas, ka atspulgs, ko viņi redz spogulī, ir kāds svešs cilvēks.
Vampīru riebums pret spoguļiem ir radies no eiropiešu mītiem, jo, ja vampīram nav dvēseles, tiem nav atspulga spogulī. Neiespējamība stāvēt pretī spogulim ir viens no trakumsērgas simptomiem, daži uzskata, ka šis mīts radies trakumsērgas uzliesmojuma laikā, un kas Eiropā notika 1700-os gados.

4.Asins slāpes?

1985.gadā viens zinātnieks apgalvoja, ka konstatēja saslimšanu, kas ir saistīta ar mītu par vampīriem. Viņš runāja par to, kā par reālu asins ģenētisku saslimšanu, ko sauc par porfīriju.
Cilvēkiem ar šādiem simptomiem ir vēlme dzert citu cilvēku asinis, lai atvieglotu savas saslimšanas simptomus (tā saistīta ar asiņu nodrošināšanu ar hemoglobīnu, olbaltumu, ko satur asins sarkanajie ķermenīšis).
Šādus secinājumus izdarīja bioķīmiķis Devids Dolfins (David Dolphin).Vēlāk viņa teorija tika apstrīdēta, jo citi speciālisti varēja pierādīt, ka tā tika radīta, neizprotot slimību.
Tomēr, viens no šīs retās saslimšanas simptomiem ir bailes no saules gaismas, jo, dažas minūtes atrodoties saulē, uz ādas izveidojas čūlas. Vēl viens saslimšanas simptoms ir urīna sarkanā krāsa, no kā, iespējams, cilvēki senatnē uzskatīja, ka tie, kas cieš no šīs slimības, dzer asinis.

3.”Grāfs” Drakula

Aritmomānija- „skaitļu” neprāts, kompulsīva, pataloģiska, uzmācoša objektu, notikumu, par kuriem maz kas ir zināms, skaitīšana, bet kuri dziļi iesakņojušies sabiedrības apziņā, tādi, kā pasakas par vampīriem.
Vairāku gadsimtu garumā tika uzskatīts, ka izņemot krustu un ķiplokus, vēl viens aizsardzības līdzeklis pret vampīriem bija matemātika. Lai glābtos no vampīra, kā uzskatīja, vajadzēja viņam mest ar rīsu vai kādu citu sēklu sauju un aizbēgt, un vampīrs nedzīs pakaļ, kamēr nesaskaitīs katru graudiņu.
Viduslaikos cilvēki, kad glabāja savus tuviniekus, apbēra viņu ķermeņus ar magonēm cerībā uz to, ka tas novērsīs vampīra uzmanību, lai tas nekostu mirušo.

2. „Gari” ilkņi

Hipohidrotiskā ektodermālā displāzija – tā ir reta ģenētiskā saslimšana, kas traucē zobu attīstību. Zobi cilvēkam pārstāj augt normāli, pie tam, tā veicina cilvēka zobu augšanu, pie tam vēlākos cilvēka gados. Atsevišķos gadījumos daudzi zobi vispār nav izauguši, izaug tikai gari, asi ilkņi.
Katram cilvēkam mutes dobumā ir asi ilkņi, kurus tas izmanto, lai kostu barību, bet ne to sagremotu ( ar to nodarbojas aizmugurējie zobi). Lai gan gadsimtu garumā vampīrus attēloja ar biedējošiem gariem ilkņiem, tikai 20.gadsimta beigās parādījās vampīra tēls ar tikai ar izvirzītiem ilkņiem.

1. Ietekme no saules gaismas

Ļoti reta ģenētiska slimība, pigmentālā kseroderma (PK), veicina, ka cilvēka DNS nav spējīga efektīvi cīnīties ar ādas bojājumiem, kurus rada ultravioletā gaisma. Saskaņā ar starptautiskās organizācijas, kas apvieno cilvēkus, kuri cieš no šīs saslimšanas, datiem, ASV viens cilvēks no miljona ir šīs slimības nēsātājs. Cilvēki ar pigmentālo kserodermu minimālā kontaktā ar saules gaismu iegūst smagus apdegumus. Lai gan smaguma pakāpe ir dažāda, atsevišķos gadījumos ir aizliegts atrasties tiešos saules staros.

Kad cilvēks ar PK atrodas saulē, viņa āda pārklājas ar rētām, no kurām var sūkties asinis vai strutas. Pat atsevišķs iekšējais apgaismojums, piemēram, no spuldzēm, izstaro ultravioletos starus, un no tāda apgaismojuma viņam ir jāizvairās. Cits simptoms ir pārāk liels acu jūtīgums uz sauli, acis kļūst sarkanas un iekaisušas.

Tradicionāli stāstos par vampīriem tiek runāts par to, ka viņi slēpās no dienas gaismas, jo tā varēja vampīrus nogalināt, tāpēc vampīri izsekoja savu laupījumu naktīs.