Mērijas istaba

Frenka Džeksona piedāvātais eksperiments.

“Mērija - lielisks zinātnieks, kas specializējās redzes neirofizioloģijā. Pieņemsim, ka viņai ir visa nepieciešamā informācija saistībā ar to, ko izjūt cilvēki, kad redz daudzkrāsainus priekšmetus. Pieņemsim, viņai ir zināms, kādas viļņu kombinācijas uztver cilvēka acs, kad skatās uz sarkanajiem tomātiem un kas notiek cilvēka centrālajā nervu sistēmā, kad viņš tos redz. Bet Mērija ir spiesta dzīvot melnbaltā istabā un strādāt ar melnbaltu monitoru. Vai Mērija saņems jaunas zināšanas, iznākot no istabas? “

Mērija zina par krāsām visu, bet izņemot melnbaltos toņus, citus viņa nav redzējusi. Tas liek saprast, ka pastāvīga novērošana nedod mums iespējas izzināt tās vai citas priekšmeta īpašības. Citiem vārdiem sakot, mēs nevaram stādīties priekšā to, par kuru neko nezinām.

Vagonetes problēma

Pastāv vairums šī domu eksperimenta varianti, bet pirmo reizi to publicēja 1967.gadā angļu filozofe Filipa Futa.

“Pa sliedēm milzīgā ātrumā virzās smaga nepārvaldāma vagonete. Tās ceļā guļ pieci piesieti pie sliedēm cilvēki, Tu vari novirzīt pārmijas, un tad cilvēki tiks glābti, bet tad ies bojā cits cilvēks, kurš, tāpat, ir piesiets pie sliedēm. “

Vieni cilvēki uzskata, ka jebkuras rīcības vērtība ir vērtējama ar tā labumu, viņi noteikti mainīs pārmijas, lai par katru cenu glābtu piecus cilvēkus, bet bojā ies viens, lai gan formāli tieši šie pieci cilvēki ir vainīgi šī viena cilvēka nāvē. Citi uzskata, ka labāk ir neiejaukties, jo pat viens cilvēks nevar kļūt par instrumentu, lai glābtu citus.

Zirneklis pisuārā

Amerikāņu zinātnieks Tomass Nagels Prinstonas universitātes tualetē ievēroja pisuārā zirnekli. Katru reizi, kad viņš urinēja, viņam likās, ka zirneklis aizvien vairāk izskatās nomākts un noskumis. Tālāk seko citāts no Nagela esejas.
“Katru reizi, kad es skatījos uz zirnekli pisuārā, viņa ārējais izskats aizvien vairāk mani nomāca. Es sapratu, ka pisuārs kļuva par viņa jauno dzīves vietu, bet tikai tāpēc, ka viņš nevarēja uzrāpties pa gludām porcelāna sienām. Protams, man nebija iespēju uzzināt, vai viņš vēlas atstāt pisuāru vai nē.”

“Vienreiz es paņēmu tualetes papīra fragmentu un nolaidu to pisuārā. Zirneklis ieķērās papīrā, es viņu izvilku un nolaidu uz grīdas. Viņš sēdēja un nekustējās. Es aizgāju, bet kad es atgriezos pēc pāris stundām, tad redzēju, ka viņš vēl sēž tajā pašā vietā. Bet nākamajā dienā es ieraudzīju turpat viņa līķi.”

Šis eksperiments parāda, ka pat rīkojoties labu nodomu vadīts, cilvēks nezina, pie kā novedīs iejaukšanās tajā vai citā situācijā. Tāpat neviens noteikti nezina, kas ir labi katram no jebkāda procesa dalībniekiem.

Sākt no nulles

Amerikānis Džons Rolzss kādreiz piedāvāja interesantu eksperimentu politiskās filozofijas jomā.

Iedomājies, ka Tev un cilvēku grupai ir nepieciešams no nulles izveidot cilvēku sabiedrību. Pie tam, neviens no jums nezina par valsts iekārtas modeli, par filozofijas principiem, dažādu zinātņu sasniegumiem un par savām spējām.

Jautājums: par ko var vienoties šie cilvēki, ja viņus nevadīs mantkārīgi un egoistiski centieni?

Rolzss uzskata, ka pakāpeniski izstrādātos tādi principi, kas ļautu ne katram iegūt vienlīdzīgas tiesības un brīvības, kas garantē, piemēram, izglītību, darbā iekārtošanos un citas. Bet vajag atzīt, ka daudzi zinātnieki un filozofi kritizē šo absolūtās taisnības teoriju, uzskatot to par utopisku.

Mašīna, kas ražo personīgo pieredzi

Amerikānis Roberts Noziks izstrādāja domu eksperimentu, kas pieļauj, ka cilvēki var dzīvot Matricā.

Iedomājies, ka zinātnieki ir radījuši mašīnu, kura ir spējīga, stimulējot dažādas smadzeņu zonas, precīzi imitēt jebkuru pieredzi. Piemēram, sajūtas pēc lasītās grāmatas, lēciena ar izpletni un tā tālāk. Vai Tu piekritīsi visu dzīvi pavadīt pieslēgts pie šāda aparāta, bet tajā pašā laikā izjust, ka dzīvo normālu dzīvi?

Mēs dzīvē ne vienmēr varam izdarīt izvēli, bet te Tu varēsi lemt, bet te Tu varēsi pats izlemt, ko un kad izjust. Domāju, ka daudziem cilvēkiem atradīsies pamatoti iemesli, lai pieslēgtos šādam aparātam.

Kukainis kārbiņā

Šis eksperiments parāda, ka cilvēki nav spējīgi viens otru izprast līdz galam, jo nevar zināt, par ko domā viņu sarunu biedrs.

Iedomājies, ka grupai cilvēku ir kārbiņas, kurās tiek turēts tas, ko viņi sauc par kukaiņiem. Neviens nevar ieskatīties cita kārbiņā, bet katrs apgalvo, ka pēc izskata zina, ka tas ir kukainis.

Apspriešanas gaitā jēdziens “kukainis” zaudē savu jēgu, tāpēc ka tiek runāts par “kaut ko, kas atrodas kārbiņā”.

Protams, ka sarunas gaitā katrs cilvēks domā tikai to, kas atrodas viņa kārbiņā, bet neviens nevar saprast , par ko iet runa.

Sākotnēji var likties, ka daži no šiem eksperimentiem ir traku cilvēku murgi. Bet nevajag pārsteidzīgi izdarīt secinājumus. Pamēģini padomāt ...