1. Efektīga parādīšanās.

Ja Kleopatra dzīvotu mūsdienās, noteikti, viņa sasniegtu ne mazākas augstienes, kā Senajā Ēģiptē. Viņa bija īsts pašreklāmas meistars, pielietojot tos paņēmienus, kurus “izgudroja” tikai vairākus gadsimtus vēlāk. Piemēram, Kleopatra lieliski saprata, cik svarīgs ir pirmais iespaids. Vājā, bezpalīdzībā, kurai sekoja ienaidnieki, viņa negaidot parādījās pie Cēzara kājām, iznirstot no raibas audumu kaudzes.

No vienas puses - tas bija piespiedu līdzeklis.

Kleopatru patiesi vajāja, un nokļūt pie potenciālā aizstāvja viņa varēja tikai ar viltību. No citas puses - Kleopatra meistarīgi pagrieza situāciju sev par labu un spēja uzreiz “aizķert” to, kura labvēlība viņai bija nepieciešama.

2. Kaislības saldme.

Kleopatra zināja mīlestības rotaļu nozīmi. Viņas arsenālā bija vairums paņēmienu, kurus viņa nekautrējās izmantot. Kleopatra bija neizsīkstošs baudas avots saviem mīļākajiem. Bet šo prasmi izmantoja ar prātu.

Viņa aprēķināja, kurā momentā vajag pilnībā atdoties kaislei, bet kurā - ieintriģēt. Bez tam, Kleopatrai bija lieliska humora izjūta un viņa viegli pārvērtās no prasmīgas līdz kaislīgai mīļākajai par jautru līdzdalībnieci dažādās nodarbēs.

3. Svētku simbols.

Kleopatra nevarēja sev atļaut asociēties mīļākajam ar kaut ko negatīvu. Tāpēc, redzot, ka viņas vīrietim nav garastāvokļa, viņa pazuda no redzes loka. Tālāk, sagaidot atbilstošu momentu, viņa parādījās ar uzslavu vai mierinājumu.

Par uzslavas un mierinājuma instrumentiem kalpoja mīlestības glāsti, reti vīni, ideja spēlēm un svētkiem. Tādā veidā, Kleopatra nenokļuva “krustugunīs” un asociējās ar prieku, harmoniju un mierinājumu.

4. Gatavība riskēt.

Drošsirdība – neatņemama pievilcīgas sievietes rakstura iezīme. Savu drosmi Kleopatra prata demonstrēt visdažādākos veidos. Vieniem viņa bija drosmīga līdzdalībniece. Citiem - lepna un nepieejama cariene, kas pieprasa sev atbilstošu uzmanību. Vislielāko lomu šī īpašība nospēlēja stāstā ar Antoniju. Kleopatra noraidīja Antonija prasības ierasties viņa galmā.

Bet, pēc tam, kā veikls politiķis, atsūtīja viņam ielūgumu un organizēja tik efektīgu tikšanos ( sk. Pirmo noslēpumu), ka Antonijs nevarēja neiemīlēties šajā izlēmīgajā sievietē, kas bija nepiekāpīga, bet izrādīja patiesi karalisku uzmanību.

5. Mīlestība pret uzvarētājiem.

Kleopatra vienmēr centās būt tikai blakām uzvarētājiem. Patiesi - kāds labums viņai būtu no vīriešiem, kas viņai nevarētu dot nepieciešamo varu un atbilstošu stāvokli? Savu karalisko dabu Kleopatra nostādīja pirmajā vietā.

Par zaudējumu Antonijs samaksāja dārgi. Bet Kleopatra bija pret sevi visstingrākā. Savu sakāvi viņa arī nevarēja piedot. Un izvēlējās vienīgo cienīgo veidu, lai pamestu spēles laukumu. Varbūt, viņai nevajadzēja ieslīgt tādās galējībās, tomēr, saprātīgs aprēķins ļāva viņai ilgu laiku atrasties virsotnē.

Kleopatra bija pēdējā no faraoniem. Pirmā no dāmām - politiķis, diplomāts, matemātiķis, poliglots. Viņai bija viss, ko vēlējās - mīlestība, vara, bagātība, prestižs. Tāpēc, ka zināja viltību: mērķi sasniegt ir vienkāršāk, ja to “apmāna”. Iekšējā koncentrētība uz vajadzīgo rezultātu, bet ārēji uzvesties ļoti atvērti. Lūk, ne jau nopietni es rīkojos, bet spēlējoties! Tāda ir “paradoksālā nodoma” metode.

Ar spēli Kleopatra ļoti daudz sasniedza.

1. Prāta spēles.

Troni Kleopatra ieguva 18 gados. Un to panāca ar virkni sarežģītu gājienu, rūpīgi tos pārdomājot nākotnē. Ja gribat kaut ko sasniegt, ir nepieciešams visu laiku prātā iedomāties iespējamos notikumus, plānot savus soļus, izdomāt intrigas, pārdomāt dialogus. Kleopatras ceļš uz mīlestību, lai ieņemtu pirmo dēlu Cezarionu - arī ir prāta spēļu auglis.

2. Laulības spēles

Laulībā ir jāmāk neradīt skandālu un vienmēr turēt gatavībā saldu “cepumiņu”, lai novērstu mīļotā uzmanību. Kleopatrai izdevās apprecēt Antoniju, lai gan Antonijs bija precēts ar lielisko un daiļo romieti Oktāviju.

Antonijam, kā jebkuram vīrietim, bieži gadījās noskaņojuma maiņa: no lieliska līdz drūmam un nomācošam. Kleopatra nozuda no viņa redzesloka tajā brīdī, kad viņš dusmojās. Bet, pēc tam, vajadzīgā momentā parādījās kopā ar kādu pārsteigumu, kas sagādāja dvēselisku prieku - garšīgu vīnu vai ar ideju par grandioziem svētkiem.

Un Antonijs līdz pat savai nāves stundai palika kopā ar Kleopatru!

3. Spēles ar likteni

Nebaidieties izaicināt likteni! Ēģiptes valdniece to uzskatīja par gana labu: ņemt visu, ko piedāvā esošais mirklis. Tāda taktika deva viņai neizmērojamu baudu! Kad Antonijs aicināja Kleopatru uz pirmo tikšanos, kas viņai bija tik nepieciešama, viņa to vairākkārt atlika, riskējot ar to, ka Antonijs vispār nevēlēsies viņu redzēt.

Bet, pati tajā pašā laikā gatavoja grandiozu pārsteigumu: mijkrēslī, maigas mūzikas skaņu pavadībā pie Antonija atpeldēja milzīgs kuģis no dārga koka ar sārtām burām, un kas fantastiski smaržoja. Kad Antonijs atguvās no pārsteiguma, uz kuģa iedegās lieliska iluminācija. Un šajā brīdī viņš saprata, kurš no viņiem abiem ir galvenais un varenais.

4. Neatkārtojamas spēles

Kleopatra pati vienmēr izgudroja notikumus savā dzīvē un centās it visā būt oriģināla un neatkārtojama. Kleopatra ievilināja pie sevis uz Aleksandriju Marku Antoniju tajā momentā, kad jūra bija navigācijai slēgta - tāpēc viņš nevarēja atgriezties Romā.

Divpadsmit dienas Marks Antonijs pavadīja pie Kleopatras, un katru dienu viņa izdomāja izsmalcinātu izklaidi. Apburtais Antonijs pakāpeniski aizmirsa savu Oktāviju – tāds bija Kleopatras plāns.

5. Spēles ar nāvi

Bailes no nāves saindē mūsu dzīvi. Lai nebaidītos no nāves, ir nepieciešams to izpētīt un iekļaut to kā personāžu dzīves lugā. Kad kļuva skaidrs, ka Antonijs un Kleopatra ir nolemti, viņiem vēl bija atlicis laiks līdz ieradās nežēlīgā Oktaviāna kareivji, cariene dibināja “Sabiedrību, kas tiecas uz nāvi”. Tā sastāvēja no 12 locekļiem un to mērķis sastāvēja no tā, lai “pieradinātu nāvi, lolot to kā mājas zvēriņu, katru dienu to barot no rokas ar savām domām”.

Kleopatra organizēja svētkus kriptās, balzamēja līķus, ar savām rokām izņemot iekšējos orgānus. Viņa izpētīja uz notiesātajiem indes iedarbību. Kleopatra smalki pārdomāja savu nāvi un izvēlējās eksotisku paņēmienu - odzes, ko atnesa viņai uzticamais kalps, kodienu. Oktaviānam tā arī neizdevās lepno carieni sakaltu ķēdēs izvest pa Aleksandrijas ielām.