№ 1 «Тu esi pārāk jutīgs».

Pēc psihologu domām, daudzi bērni vienkārši piedzimst ar smalkāku nervu sistēmu. Tā rezultātā viņi ātri un intensīvi reaģē uz gandrīz visu. Šādu bērnu vecāki bieži pieļauj kļūdu, cenšoties novērst šo jutīgumu.

Laika gaitā tas atspējo bērna smadzeņu ķīmiju un samazina viņa spēju just līdzi citiem. Galu galā, ja viņiem māca, ka viņu emocijām nav nozīmes, kāpēc viņiem vajadzētu domāt, ka kādam vispār ir nozīme?

Bērnu psiholoģe Elinora Baše mudina vecākus ieklausīties bērna emocijās un pieņemt tās, pat ja tās nešķiet loģiskas.

№ 2 «Tā ir dzīve».

Kad jūsu bērns atnāk mājās satraukts par to, ka viņa simpātiju objekts neatbild ar to pašu vai viņu aizvainoja klasē utt., var būt vilinoši pateikt: ”Nu, tā ir dzīve.” Tādējādi noraidot turpmākas sarunas ar bērnu. Bērna smadzenēs šī frāze izklausās kā: “Ei, tavs gadījums nav unikāls, tāpēc ar to samierinies.”

Varētu būt pilnīgi pareizi pateikt 25 gadus vecam cilvēkam tādos pašos apstākļos. Bet bērna smadzenes fiziski nespēj atpazīt faktu, ka viņa pieredze nav unikāla. Kad jūs viņam to pateiksiet, viņš jutīsies vainīgs, sarūgtināts un apmulsis. Tā vietā jums jāuzklausa savs bērns, jāizskaidro, kā būt turpmāk un izstāstīt viņam tādas situācijas iemeslu. Tā ir viņa personīgā pieredze un to nevajadzētu nenovērtēt.

№ 3 «Tāpēc, ka es tā teicu».

Mazais Jurītis atsakās iet gulēt pulksten astoņos vakarā, ja viņš nezina, kāpēc tas ir nepieciešams. Viņa māte sašutumā saka: “Gribi zināt, kāpēc? Jo es tā teicu”. Viņasprāt, tas ir svarīgs un bezierunu arguments un dēlam viņai ir jāpakļaujas. Bet bērnam viss izskatās nedaudz savādāk.

Šī briesmīgā atbilde mēdz izraisīt sašutumu bērnos, jo tā piespiež viņus pieņemt dogmatisku pārliecību. Tas neizbēgami izraisīs cīņu par varu un, kad bērns iemācīsies patstāvīgi izdomāt atbildes uz šo jautājumu, viņš darīs visu iespējamo, lai iznīcinātu savu vecāku autoritāti.

Tā vietā, lai cik nepatīkami tas izklausītos, kāpēc gan neatbildēt tikai uz jautājumu? Ar to es domāju, ka jūsu vecāku lēmumi ir balstīti uz loģiku, kāpēc gan nepadalīties tajā ar savu bērnu? Tas viņiem palīdzēs saprast, ka dažreiz jūsu autoritāte ir pamatota un jūs tiešām zināt, kas būs labāk mazulim.

№ 4 «Aizveries/apklusti/aizver muti/es tev neprasīju».

Jau no mazotnes bērni uzzina, ka frāze “apklusti” nozīmē apvainojumu. Un paskatīsimies patiesībai acīs - pēdējais, kurš var aizvainot bērnu, ir viņa vecāki.

Visbiežāk pēc pateiktas rupjības mēs sevi attaisnojam, sak, mums bija ļoti svarīgs iemesls pateikt kaut ko aizskarošu savam bērnam. Bet vai tā ir? Un vai tas kaut ko maina?

Šis iemesls, iespējams, ir tāpēc, ka esat pārpūlējies un noguris. Jums neizturēja nervi un jūs eksplodējāt. Jūsu bērns nepārstāja dziedāt to muļķīgo dziesmu un jūs to nevarējāt izturēt. Tā gadās. Bet tā vietā, lai pateiktu viņam aizvērties, kāpēc gan viņam nepaskaidrot tā: “Saulīt, mammai bija gara diena un viņa patiešām novērtētu nedaudz klusuma. Tu varētu pagaidām neradīt tik lielu troksni, es būšu tev ļoti pateicīga. ” Vai ko tamlīdzīgu.

Vēl labāk, dodiet savam bērnam iespēju trokšņot un darīt to, ko viņš vēlas, tikai izvirzot nosacījumu, ka ”X” laikā viņam jābūt klusam. Tā jūs iemācāties sarunāt un mijiedarboties.

Mēs vēlam jums brīnišķīgas attiecības ar saviem brīnišķīgajiem bērniem. Klausieties viņos un jūs arī tiksiet sadzirdēti.