1. Ierakām “noslēpumus” zemē. Par dārgumiem kalpoja konfekšu papīri, ziedi un citi sīkumi.

Konfekšu papīrus vai puķītes skaisti izkārtojām mazā bedrītē zemē un pārklājām ar stikliņu, visbiežāk no sistām pudelēm. Nezinu, kāpēc, bet mums bija jautri.

Mana draudzene bija atstiepusi “noslēpumam” pāris zelta auskarus, lielus, ar zaļiem akmentiņiem. Mēs visi saspringām, bet viņa teica, ka vecvecmātes auskari ir veci un mammai nav vajadzīgi. Ja nevajag, tad nevajag.

Bet, ja par tavu “noslēpumu” draudzene pastāstīja citiem cilvēkiem, tad tas tika uzskatīts par briesmīgu nodevību, visi viņu nosodīja un ar viņu nesarunājās. Kā attiecībā uz kāmīšiem bērni uzzināja, kas ir nāve, tā uz “noslēpumiem” - kas ir nodevība.

2. Šis izklaides veids līdz šim brīdim rada daudz jautājumu

Es arī matu saspraudes nēsāju uz pirkstiem, bet nezinu, kāda iemesla dēļ.

3. Zvanījām nejaušam telefona abonentam un runājām muļķības

Mēs ar draudzeni zvanījām puikām, kas bija vecāki par mums. Zvanījām un klusējām.

Ņēmām telefona numuru grāmatu , atradām tajā laikā pazīstamu cilvēku uzvārdus, piemēram, Pugačova, Ļeontjevs u.c. Un kad abonents pacēla telefona klausuli,lūdzām pie telefona Allu vai Valēriju.

4. Izsaucām Pīķa dāmu, rūķus, Nāriņu un citus neredzamus spēkus

Kad bijām mazi, sēžot tumsā, aizdedzinājām sveci, paņēmām spoguli, uz tā uzzīmējām kāpnes, pateicām kaut kādus maģiskos vārdus. Un aicinājām Pīķu dāmu! Turklāt katrs sīkākais troksnis tika uztverts kā “Tā ir viņa!”.

Bet mēs saucām mājas garu, Pīķu dāmu, Malvīni, Jeseņinu, Nāriņu. Tai bija jāizlec no glāzes ar ūdeni un uz spoguļa atstāt lūpu krāsas nospiedumu.

5. Piesūcāmies ar lūpām pie krūzes ar tādu spēku, ka plīsa ap muti kapilāri

Piesūkties glāzei vai krūzei, bet pēc tam ar rokām atraut to no sejas, tā ir reāli liela muļķība.

Es skolā esmu piesūcis plastikāta penāli, tad nedēļu staigāju ar violetu zilu loku ap muti.

Es bērnībā piesūcu krūzi, kamēr sēdēju pie datora. Izņemot muti, krūzē bija iesūkts arī zods.

6. Pēc strīda ar mājiniekiem, spilgti iztēloties, kā savāksim mantas un aiziesim no mājām

Aizgāju no mājām četru gadu vecumā, savācu vectēva portfeli, jo “šī pasaule ir nežēlīga un neviens mani nesaprot”.

Kad mamma bērnībā uzkliedza tev, un tu, izraudājies, guli un iztēlojies, kā ej prom no mājām un sāc dzīvot viens. Un tad, it kā tu pēkšņi nomirtu, tavi vecāki raudātu tavās bērēs un nožēlotu, ka tev nodarījuši pāri.

7.Skolā gatavojām lidmašīnas no lineāla un pildspalvas

Vislabākā lidmašīna manā bērnībā. Visi puikas tādus gatavoja stundu laikā.

8. «Iemidzinājām» viens otru ar spēcīgi spiešanu uz krūšu kurvi saules pinuma rajonā

Protams, neviens neko neiemidzināja, bet tikai izlikās, ka to dara.Bet iztēlojās, ka iemieg, nokrita un gulēja. Ar “iemigušo” veica speciālus testus. Par “iemigušo” runāja apvainojumus, jokus, varēja nolikt zeķi uz sejas vai pakutināt.

9. Apzīmējām dzēšgumijas (īpaši neveicās zilonim) vai tās caurdūrām ar pildspalvu

Un vēl patika sajūta, ka zīmulis iegrimst gumijā, kā nazis sviestā. Dažreiz iedūru 3-4 zīmuļus vienā dzēšgumijā.

Un kur vēl mēģinājums pārplēst zili sarkano dzēšgumiju tieši krāsas savienojuma vietā?

10. Pirms miega skatījāmies uz paklāju vai plēsām tapešu fragmentus no sienas

Es joprojām skatos uz paklāju pirms gulētiešanas. Un secināju, ka viņš ir maģisks: 5 minūtes bezrūpīgi raudzīties uz ornamentu un atslēdzies jebkurā bezmiega pakāpē.

Atcerējos bērnību un vecmāmiņas paklāju pie sienas. Agrāk bija modē tos pakārt tieši uz sienas. Guli sev, atpūties. Interneta nebija, TV šovi bija retums, grāmatas izlasītas, bet paklājs - fantāzijas plašums, iedomājies jebko.

11. Zīmējām ornamentus – bizītes rūtiņu burtnīcās

Matemātikas stundās es to zīmēju burtnīcās. Visas lapu maliņas bija apzīmētas.

Skolas klasē iemācījās šo ornamentu zīmēt, bet es tā arī neiemācījos. Dzīve- sāpe.

12. Bija ļoti aizraujoši vilkt ar pirkstu starp ķieģeļiem sienā.Galvenais, neatraut pirkstu.

Es biju mazs nerātnelis un dažreiz vilku ar pilspalvu pa šīm šuvēm. Un atstāju garu līniju ar zilu vai melnu tinti.

Es vēl joprojām tā daru, bet uz eskalatoriem.

13. Pat ēšanas laikā mēs bez problēmām atradām sev izklaidi. Piemēram, šādu.

Makaronus arī tagad dažreiz uzspraužu uz dakšiņas bez otrās rokas palīdzības. Man ir 45 gadiņi.

14. Mēs taisījām sev manikīru no ziedlapiņām. Bet lakas vietā izmantojām korektoru.

Bērnības atmiņas vienmēr ir priecīgas un patīkamas. Atcerieties, bija tādas puķes, kurām mēs aplauzām ziedlapiņas un uzlīmējām sev nagus kā manikīru?

Es tās uz nagiem uzlīmēju ar siekalām un staigāju.

15. Bērnībā pie tējas bija sausbaranciņas. Mēs ar tām izklaidējāmies, kā varējām.

Es tā darīju. Līdz roka izauga un tās vairs nevarēja uzmaukt pirkstos.

Uzmaucu uz zeltneša sausbaranciņu - Es tagad esmu precēta!

Uz lielā pirksta varēja uzmaukt 3 baranciņas. Uz pārējām – pa piecām.

Jūs atceraties kādas dīvainības no savas bērnības?